11:46 - skaista dzeršana
vakar ar mētru atcerējāmies kādu brīnišķīgu dzērājeposu, kuru viņa visu nakti mēģināja sameklēt manā sviestenē, bet tālāk par bruno spoguļbrillēm un mantru "sējāns paliek sējāns" netika, kas nozīmē pašu sliktāko - es nemaz to neesmu pierakstījusi. kaut arī tas notika pirms pusotra gada rīgā, nevis tagad amsterdamā, būtu svētīgi to dokumentēt, šis ir drošības spilvens. gadījumā, ja mums apstātos smadzeņu darbība un mēs šo stāstu vairs neatcerētos, arheologi vismaz to varētu atrast un izdarīt secinājumus par dzīvi rīgā divdesmit pirmā gadsimta sākumā.viss sākās kā parasti - sēdējām krogā pie galda. tobrīd rīgā norisinājās dziesmu svētki. glāze pa glāzei, līdz turpat sēdošās latvijas mūzikas prominences sāka fantazēt par to, ka jāpanāk, lai lielais koris nodzied kings of leon dziesmu "sex on fire". pēc pusotras stundas jau bija sarunāts, ka šipsis diriģē (visticamāk pats to nezina vēl šobaltdien), račinskis saraksta labās notis, grēviņš izprintē, u2 spēlē pavadījumu, bet pats svarīgākais, kas notika pēc pusotras stundas vārīšanās - man, mētrai un šarmam bija zajebala, tāpēc pārsēdāmies pie cita galdiņa un izdomājām daudz labāku flešmobu - nevis "sex on fire" ar radio 101 logo apakšā, bet gan 20 cilvēku, kas nostājas pie radio 101 un bļauj: "hei, peksni!" turklāt mūsu projekta plānošana aizņēma apmēram 2 minūtes, tāpēc varējām nodoties daudz jēdzīgākām izklaidēm - pļēgurošanai un dziedāšanai. kamēr prominences pie blakusgaldiņa domāja par to, vai diriģentam gadījumā tā kociņa vietā nevajadzētu dildo, mēs sākām dziedāt dziesmu "aleluja, aleluja, aleluja, home again" roda stjuarta dziesmas "sailing" melodijā. kad manā somā atradām ap 100 ielūgumu uz botaniskā dārza ziedu svētkiem, nolēmām ielūgt tomu, kurš jau bija aizgājis mājās, tāpēc no ielūgumiem uztaisījām lidmašīnas, kuras lidinājām iekšā pa viņa logu, nenoguruši turpinot dziedāt "aleluja, aleluja, aleluja, home again". šo brīnišķīgo dziesmu tiešām dziedājām ļoti ilgi, jo pat pret troksni visai iecietīgais toms kādā mirklī (kas visticamāk bija ap pieciem no rīta) no otrā stāva mums uzlēja virsū ūdeni. tas diemžēl mūs nekādi neatturēja no tālākas dziedāšānas.
kādā mirklī bārmenim par prieku krogs bija jāslēdz ciet. un bārmenis andis no ztv jau vakara gaitā bija pamanījis, ka mēs šovakar tādi labi, tāpēc nolēma pievienoties mūsu kompānijai. viņs uztaisīja kādu kokteili, kurā šmiga netika atjaukta ar limonādi, bet gan ar sidru. tas man it nemaz nepārsteidza, jo vakarā, kad iepazināmies, viņš sacīja, ka dzert kaut ko, kas nav šmiga ir vienkārši marazms (tas notika kāda miljonāra dzimšanas dienā, kurā es spē-lēju, viņs vienkārši lēja).
vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz andim radās ideja, ka jāiet dzert uz kaut kādu pamestu rūpnīcu. domāts - darīts. ceļā, protams, dziedājām. šoreiz bijām nomainījuši "aleluja, aleluja, aleluja, home again" pret "kūko, kūko, dzeguzīte". apčakarējām rūpnīcas apsargu, sakot, ka vienkārši iziesim cauri. cik gudri jaunieši! ap šo laiku šķita, ka uzticamāki un labāki pudelsbrāļi nav iedomājami un šādi ir jāpavada visa atlikusī dzīve. spēlējām spēli, kurā pēc alus iedzeršanas nedrīkstēja runāt, līdz nebija uzdzerts šampanietis. sākām filmēt "kūko, kūko, dzeguzīte" klipu, līdz mūsu idilli pārtrauca aigas zvans. viņa pēc sešiem no rīta bija piecēlusies, lai ietu uz darbu, secinājusi, ka šarma nav mājās un zvanīja, lai noskaidrotu, kur ir. "vecrīgā," šarms bez kāda iemesla meloja. meloja viņš arī par to, ka ir viens, kā arī par to, ka jau iet mājās.
pa ceļam uz mājām (tātad uz diennakts veikalu) andis un mētra iesprūda fēniksā, kurā, pērkot cigaretes, nejauši nopirka arī viskiju. pa to laiku mēs ar šarmu sēdējām uz kāpnēm un runājam par dievu, mīlestību un dzīves jēgu (šarms pārsvarā visu manis teikto komentēja ar "nemuldi").
kad nepieciešamās substances mūsu superīgajai alus-šampanieša spēlei bija beigušās, čāpojām uz diennakts veikalu pie dailes teātra, lai beidzot apsēstos pie tur noliktā galdiņa un iemalkotu jāgerīti, klāt piekožot eko vistas girosu. jāgerīša un girosa svētku beigās jau kā vienkārši ļaudis sēdējām uz ietves malas, līdz kādā mirklī mēs sapratām, ka ir laiks beigt. visi sirsnīgi apskāvām andi. kad viņš pagriezās un gāja prom, šarms, kurš visu vakaru bija anda labākais draugs, mums stingri noprasīja: "tā, kas tas pa jampampiņu? Jūs viņu pazīstat?"
tas nozīmēja, ka nu tiešām ir jāiet mājās. mētra pagriezās un gāja pie sevis, mēs ar šarmu gājām pie šarma. protams, prikolīgi jaunieši būdami, mēģinājām viens otru apgāzt, līdz mums tas arī izdevās un mēs abi apgāzāmies uz līdzenas vietas. nobijāmies, ka mētra varētu to ieraudzīt, tāpēc ātri, ātri cēlāmies augšā, kā arī paskatījāmies, vai mētra gadījumā nav sākusi uz mums lūrēt. nebija. PALDIES DIEVAM!
kad ieradāmies mājās, aiga jau bija aizgājusi uz darbu, un labi vien ir, jo nolēmām dzīvojamajā istabā uzspēlēt voljebalu. kad bijām jau labi iesvīdusi un reizes 20 trāpījuši pa lampu, devāmies gulēt.
lieki piebilst, ka neviens no pie kroga galda izštukotajiem projektiem netika realizēts, un ar andi pēc tam arī nedabūjām sadzert, kaut arī tonakt šķita, ka beidzot esam atraduši ne tikai viens otru, bet arī paši sevi.