23:32
nebija nekāds liels brīnums, ka vakar piedzīvoju savu pirmo veloavāriju šeit - saskrējos ar moci, bet, tā kā jau sen zinu, ka no kritieniem nav jāizvairās, bet tie jāizpilda brīvi un gudri, no tā visa, ļoti iespējams, nedabūju pat jaunu zilumu. arī motociklists atzina, ka šitais bija kruta. tajā mirklī gribēju sacīt, ka, ja nu kas, man ir māsīca, kas meklē sev štuceri ar moci, bet, tā kā esmu saimniecisks cilvēks, manu uzmanību piesaistīja ķēde, kas jāuzliek atpakaļ, nevis kaut kāds jobnuts flirts, kas manā mīļāko darbību topā ir tūliņ aiz saimniekošanas. dienu iepriekš biju atklājusi vēl vienu veidu, kā nobremzēt ar tiem svietsariteņiem, kuriem nav rokas bremžu - ja ķēdē ieķeras kaut kāda šņore, bremzēšana notiek strauji un maigi reizē. šie abi stāsti nozīmē, ka divas dienas pēc kārtas mājās pārrados ar melnām rokām un seju. turklāt nedrīkst nepieminēt, ka pēc tam, kad kaut kāda nezināma sūda pēc biju ar riteni bijusi krūmos, apmēram desmit min nobraucu ar pusotru metru garu zaru, kas bija ieķēries aizmugurējā ritenī. zaram bija lapas, bet nebija augļu. zars paliek zars, zars nav nekāds bazars, jo bazaram nav lapu.šodien biju aizpisusi izpētīt savu universitāti, un tas bija vājprātā kruti. uzzināju no random ļaudīm, kur atrast pasniedzēju, ar kuru esmu kontaktējusies līdz šim, un pēkšņi iespēros viņa kabinetā. pateicu, ka esmu elīna, un viņš palūdza drostaliņām, kas nu gribēja ar viņu rēķināt upes, pienākt vēlāk, jo tagad viņš parunās ar elīnu. tā parunājāmies par ūdeņiem, sibīriju un donavas deltu, un viņš kļuva par manu otru amsterdamas draugu. pirmais ir kāds bomzis, ar kuru iepazinos. trešais ir kāds random pajolis, kurš 20 metru no universitātes ieejas paprasīja, vai aizvedīšu viņu līdz ieejai. kad pateicu, lai kāpj uz bagāžnieka, viņš nobijās, aizbēga un laikam arī nomira. es viņu mīlēju, bet viņš nomira.