00:27 - mana druška aina
aina ir vienīgā draudzene, ar kuru labprāt runāju par kultūru. vislabprātāk - par teātri. visvislabprātāk - par dailes teātri. citreiz uz teātri aizejam kopīgi un tad kārtīgi izņirdzamies. pēc ļoti sūdīgas izrādes noskatīšanās zvanīju ainai un sacīju, ka esmu redzējusi vissliktāko izrādi savā mūžā. uz to aina reaģēja ar: "ļauj minēt! dailes teātrī?" ainai ne tikai šoreiz, bet vispār ļoti bieži izdodas visu ko ātri saprast. un nav nekāds brīnums, viņa tomēr ir vecāka par mani. te es nerunāju par to, ka es biju pamatenē, kamēr viņa mācījās videnē. nav runa arī par to, ka es biju bērnudārzā, bet viņa augstskolā. kad es piedzimu, ainai bija piecdesmit cik tur. ar ainu es iepazinos tā, ka viņa bija mana runas pasniedzēja, kurai priekšā neskaitāmas reizes esmu lasījusi vienīgās 3 grāmatas, kas man pa čorno patīk (dīvainais atgadījums ar suni naktī, pēdējais elfs, pēdējais orks). aina man jau no sākta gala likās ļoti kruta pasniedzēja, jo gandrīz katrā nodarbībā demonstrēja savu parodiju šovu. piemēram, šodien viņa attēloja džilindžeru. ainu gan jau sen vairs neuztveru kā pasniedzēju, un pēdējoreiz, kad tikāmies bārā (teātra bārā, jo esam kultūras cilvēki), atzinos, ka vakar baigi pielējos un tikko arī vēmu. tad paņēmu asiņaino mēriju un, kad līvai zvanīja fāterīts, fonā kaut ko maurojām.ainu zina arī visi aktierīši, tāpēc tad, kad es iepazīstos ar kādu smuku aktieri, bet nav, par ko parunāt, vienmēr var izspēlēt ainas kārti. vienmēr, kad iepazīstos ar kādu smuku aktierīti, pastāstu ainai, viņa no savas džeku kartotēkas zibenīgi attiecīgo čalīti izvelk un nosauc dažus atslēgvārdus, piemēram, "labs zēns, tomēr tāds vējagrābslis, neņem pārāk nopietni, klejotājs". tieši šādus atslēgvārdus viņa deva pēdējoreiz, kad man bija radusies interese par kādu džeku. liftā ieraudzīju ainu, pieskrēju klāt, iecirtu kāju durvīs, nosaucu džeka vārdu un uzvārdu, un viņa bez kādas apdomāšanas izmeta šos vārdus, es izņēmu kāju no durvju ailes, un tā mēs šķīrāmies.
šodien iegāju pie ainas, lai pateiktu, ka drīzi vien taisīšos uz amsterdamu. viņa noklausījās visu un sacīja, ka parasti jau cilvēki brauc kaut kur prom vai nu tāpēc, ka kāds ļubovņiks piepisis, vai tāpēc, ka viss ir dirsā. pārāk noliegt nevarēju ne vienu, ne otru, jo, kopš pēdējoreiz biju tik laimīgs cilvēks kā tagad, esmu appista vairākkārt, un nebūtu diži pārpspīlēts, ja sacītu, ka pēdējais gads ir bijis pilnīgā dirsā. nospriedām tomēr, ka viss būs zajebis, sākām runāt par britiem, kas visu laiku ir pālī, un aina vienu dienu savā plānotājā līdz manai prom braukšanai aizņēma ar plānu "elīna - tusiņš". ļoti ceru, ka līdz tam laikam būs pārgājusi mana alerģija no alkohola. ja nebūs, tad gan būs sūri.