18:30 - piedod, pol! (iesaku izlasīt elīnai kursītei, jo romantika un smeldze)
tūliņ jau būs apritējuši divi gadi, kopš iepazinos ar polu, kas, iespēams, ir bijusi tīrākā romantika manā mūžā. tīra romantika ir tā, ka kopā dara visādas romantiskas lietas un jebkurā lnt otrdienas vakara filmā tūliņ būtu pišuks, bet abi zina, ka viņi atrodas uz robežas, kuru pārkāpt netaisās. bet viņi tomēr zina, ka atrodas uz robežas.pols bija franciski runājošs un flāmiski neprotošs džeks no briseles. tad, kad es viņu ieraudzīju (polijā), man uzreiz bija skaidrs, ka mūs kaut kas vienos, tāpēc vienā setā viņu savaldzināju ar stāstu par to, ka reiz latenti nospēru flāmu džekiem nissan atslēgas un izmetu tās misenē briseles lidostā (bet bija arī pelnījuši). pols sita plaukstiņas, jo viņam flāmi besī. ne gluži tā, ka viņš staigā apkārt, viņus dauzīdams, bet, protams, nepatīk tie flāmu naciķi ar savu stulbo ērgli, un, protams, franciski runājošie vienos vārtos saliek flāmus ar valodas skanīgumu. tad, kad naktīs gājām gulēt uz ceļa un skatīties zvaigznēs, paralēli izņirgājām flāmu valodu, kas skan kā alus bundžas ņurcīšana vai vieglākos gadījumos - kā piedzēries vācietis. lai tikai kā lohi par kādu neņirgtu, vienlaicīgi strādājām arī pie franču valodas krutuma pierādīšanas. pols man vienā laidā stāstīja pasakas franču valodā - es nosaucu trīs lietas, kam jābūt pasakā, pols uz vietas izdomāja pasaku un man stāstīja. visi domāja, ka tūliņ precēsimies, jo pols citām vecenēm uz pasūtījuma pasakas nestāstīja. šeit gan svarīgi, ļoti svarīgi piebilst, ka neviena, patiešām neviena arī nebija prasījusi. visforšākās pasakas bija tās, kuras viņš stāstīja lekciju laikā, jo tās bija jāčukst, un, klausoties tās, bija grūti neappiņāties no tā, cik tīri romantiski tas ir.
kaut arī kopā pavadījām tikai kaut kādas 5 dienas, viņš nozīmīgi izmainīja manu dzīvi. pirms tam biju sākusi baidīties gandrīz no visa, lielākoties no paranormālām parādībām, ko pati sāku saskatīt visur kur. piemēram, ja eju pa tumšu gaiteni, noteikti tur būs spoks, kas man ieķersies kājā. jau tad, kad divatā skraidījām pa tukšu un tumšu lodzu, man bija jāpārkāpj pāri milzīgam sev, bet savu otro vārdu (drosma) ieguvu pēdējā konferences naktī, kad notika brīvdabas svinības un polam bija slinkums iet iekšā čurāt, tāpēc viņš izvēlējās fiksi aizvicot līdz turpat esošajam mežiņam. no meža viņš atskrēja pārbiedētām acīm un raustīja mani aiz rokas: "elīn, elīn, es redzēju meža briesmoni! elīn, elīn, man paskrēja garām meža briesmonis!" pols ļoti labi zināja, ka apmēram tā varētu izskatīties manas lielākās bailes. es, protams, vājprātīgi nobijos, gribēju jau iet ieslēgties savā istabiņā, bet tad man kaut kas notika, varētu pat teikt, ka pēkšņi sajutos tā, it kā kāds man būtu pārstādījis smadzenes. es ar to roku, kuru neraustīja pols, paņēmu aliņu, ar otru - viņu pašu un teicu: "ejam skatīties!" tajā mirklī man bija pazudušas bezpriģela bailes no nekā, bet citi applaudēja, redzot kā tie divi aiziet uz mežu. protams, ieskaidrot kādam, ka devāmies lūkot meža briesmoni, nebija iespējams. visi domāja, ka pisāmies. bet wtf! pisties mežā pavasara naktī, kad tomēr nav baigi silts? man šķiet, ka meža briesmoņa medības skan dahuja ticamāk.
mums bija ieplānota skaista un mierīga atvadīšanās. visi aizbraucām atpakaļ uz varšavu, no kurienes visi devās uz savām mājām. man autobuss bija nākamajā dienā, bet pols tajā semestrī mācījās varšavā, tāpēc viņam nekur nebija jāiet. vienu vakaru piedzērāmies, norunājām nākamajā pēcpusdienā atvadīties un ļaut man doties uz autobusu. bija paredzēts tikties viņa universitātē, kur mums būtu stunda laika atvadīties, un tad man būtu jāpiš uz autobusu. perfekts laiks, lai es nesāktu piņņāt! aizgāju līdz universitātei un meklēju pareizo ēku. kaut kas nav. zvanu polam. mēģinām saprast, kur esmu un es un kur mums tikties. tad, kad pēc divdesmit minūšu sarunas es sapratu, ka esam divās dažādās universitātēs dažādos pilsētas galos un ka mums vairs nav laika satikties, nemetu telefonu pa gaisu, bet pārtraucu sarunu, telefonu un savupieri cītīgi bakstīju sienā un pretēji visiem maniem plāniem tomēr sāku piņņāt.
pols atzvanīja, bet nebija nekāds muļķis - zināja, ka es šajā brīdī nevaru viņam neko pateikt, jo man ir jāpiņņā. tāpēc viņš no manis nemēģināja izvilkt nevienu pašu vārdu, bet sāka stāstīt pasaku franciski, ko es, protams, nesapratu, bet tas bija ļoti, ļoti skaisti. vienas minūtes laikā es biju nomierinājusies un jau sākusi ņirgt.
kopš tā laika pāris reizes esam sazinājušies, bet šodien aizsūtīju viņam gandrīz tik garu vēstuli kā šis ieraksts, jo man beidzot bija viņam jāpasaka tas, ka esmu nodevusi mūsu ideālus. esmu sākusi mācīties nīderlandiešu valodu, kas ir gandrīz flāmu valoda, par ko tik ļoti ņirgājāmies. ak, piedod, pol, piedod!