15:34 - brīnumu pilnā ziemassvētku nakts
es jau ilgus gadus esmu ģimenes galva - tātad arī galvenais džeks. kad jāpalīdz no veikala atnest lielākā karpa pasaulē un šmiga, parasti palīgā lūdz mani, nevis brāli. jau vairākus gadus pēc kārtas arī pildu ziemassvētku vecīša lomu, un brīnos, kā neviens mani vēl nav atkodis, jo tomēr man nav speciālā lapzemes prikida, un vismaz man liktos aizdomīgi tas, ka līdz ar salaveča parādīšanos pazūd elīna. bet ne visi ir attapīgi. labi, ka mopsim biju iemācījusi nospēlēt pāris dziesmas ar ģitāru, jo citādāk viņš nedabūtu dāvanas. bet vispār es gribēju pastāstīt par ziemassvētku nakti, noziegumu un sodu. mēs tagad esam adoptējuši mētru, bet krastiņš pidarass ir aizbraucis uz cēsīm, tāpēc nakti šeit pavadīja arī māsa. tas nozīmē, ka man, mētrai un māsai (the great MMM) vajadzēja gulēt vienā istabā. man ar mētru - vienā gultā. ir tā, ka viņai nevarēju piedāvāt atsevišķu segu, jo es varu gulēt tikai ar guļammaisu, jo no segas man ir alerģija, un mājās ir viens guļammaiss. to guļammaisu, protams, visu nakti mētra man ņēma nost, kā arī stūma mani ārā, jo skotijā pieradusi pie savas royal kingsize gultas. šonakt es vispār nevarēju gulēt, jo, pirmkārt, māsa krāca. to viņai ir iemācījis krastiņš, saukts arī par krāctiņu. vairākas reizes mēģināju viņu modināt, raustīju, raustīju, bet viņa pohujā turpināja gulēt. tad uz laiku apklusa, lai pēc pusstundas atkal sāktu krākt. tad apmētāju viņu ar mīkstajām mantiņām, jo nevaru pagulēt nevienu sekundi, ja kāds krāc. tad atkal cēlos, lai viņu modinātu. šoreiz pēc ilgākas kratīšanas viņa arī pamodās, pieskārās manai sejai un retardēti prasīja, kas es esmu. kad bija to uzzinājusi, atkal aizmiga, bet vairāk nekrāca. domāju - nu pulkstens ir puspieci, nu varēs gulēt. huj! tajā mirklī mētra sāka griezt zobus, ko periodiski darīja līdz mirklim, kad es piecēlos desmitos. sanāk, ka modos augšā vidēji ik pēc pusstundas. jau dostojevskis noziegumā un sodā rakstījis, ka vajag sodu, tāpēc sodīju mētru, izmetot miskastē viņas cepurīti ar spīdumiņiem. kad viņa to sāka meklēt, pastāstīju, ka izmesta. mētra gribēja, lai velku ārā no misenes, bet es sacīju, ka to jau savākusi miskastmašīna. mētra gribēja, lai piezvanu šķēlem un pasaku, lai atdod manu cepuri, bet es sacīju, ka tā jau sadedzināta. tad viņa gribēja vismaz dabūt pelnus. es sacīju, ka pelni izkaisīti jūrā. tad viņa gribēja vismaz jūras ūdeni, bet es sacīju, ka šī jūra jau izžuvusi. tad viņa gribēja vismaz dabūt gaisu, kas ir šīs jūras vietā, bet es sacīju, ka tur ir bezgaiss. un tad mēs bijām kvitas.