23:04 - atzīšanās
"Tu kādreiz esi redzējusi ziloņa pimpi?" pārtraucu klusumu, kas bija pārņēmis istabu, kurā atrados es un māsa. esot redzējusi tikai filmās. nu, noteikti zināt tās ziloņu pornenes, kas parasti nevainīgi sākas ar "paskatīsimies jaukos skatus no serengeti parka". bet es to jautājumu neuzdevu tāpat vien - gribēju uzsākt sarunu par šo svarīgo tēmu, jo jutu, ka ir pienācis laiks atzīties manā pieredzē.pāgājušā gada vasarā es biju polijā. kādu dienu izlēmu doties uz varšavas zoodārzu, kurš bija tik parasts zoodārzs, ka ātri vien apmeklējumu būtu aizmirsusi, ja vien tur redzētais neiegrieztos manā atmiņā kā kārļa turētais nazis manā pirkstā. laiski apstaigāju flamingo un tīģerus, devos pie ziloņiem. likās ļoti jocīgi. nevarēju saprast, kāpēc vienam zilonim ir piecas kājas. ar zooloģiju esmu uz tu, tāpēc zinu, ka parasti tā nav, parasti ziloņiem ir 4 kājas. nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, ka zoodārzos saliek ziloņus ar kroplībām. bet domāju, ka tas īstenībā ir okei, jo zilonis arī ir cilvēks un invalīdus taču vajag integrēt sabiedrībā. vēl arī nevarēju saprast, kāpēc mātes ar bērniem nodur savu acu skatienu, ieraugot ziloni ar jocīgo kāju. domāju - vo, stulbenes, taču vajag pastāstīt bērniem, ka ir visādi cilvēki un citreiz zilonītis piedzimst ar lieku kājiņu. un tā tiešām bija ļoti lieka kāja, jo pat īsti nesniedzās līdz zemei. kad zilonis ar lieko kāju uzleca virsū blakus esošajai zilonenei, tad es pēkšņi visu sapratu. tā nav nekāda kāja, tas ir pimpis!!! redzēt dzīvē ziloņa pimpi - tas ir kaut kas! tad abi ziloņi sāka drāzties. tas arī bija kaut kas!!! kamēr ticīgie poļi kautrējās un skrēja prom, es, protams, paliku blenzt. tajā mirklī pa telefonu runāju ar savu poļu drušku, kurai liku minēt, ko tagad redzu. viņa, protams, nevarēja uzminēt. es, protams, viņai visos sīkumos izstāstīju, ko šobrīd redzu.
redzētais varšavas zoodārzā, protams, ir atstājis sekas. esmu traumēta. tas arī iemesls, kāpēc kopš tā laika ne reizi neesmu nodarbojusies ar seksu. domāju, ka tā būtu ikvienam, kurš to būtu redzējis. bet problēmas atzīšana ir puse no atrisinājuma. jautāsit, kāpēc šo galvu reibinošo pieredzi nebiju pastāstījusi jau agrāk. kad atgriezos no polijas, gribēju izveidot blogu, kurā uzskaitītu iemeslus, kāpēc jāmīl polija. šis būtu bijis pirmais ieraksts. tagad to ielikšu arī savā cv.