alpu dakteris
2. Februāris 2030
15:15
pēdējais sapnis, ko redzēju pirms pamošanās, bija par to, kā kopā ar daci jaunupi centīgi vēmu. kad pamodos, biju sev nospļaudījusi visu purnu. tā es pamodos un saņēmu vēl vienu brīdinājumīsziņu no bibliotēkas, ka, ja neatnesīšu hidroloģijas grāmatu, būs žopa. tāpēc pārkārtoju sestdaļistabas un atradu beidzot to nolāpīto grāmatu un ātri vien cierēju uz centru, jo, ja sešos ir jābūt uz volejbolu un pulkstenis rāda divi, tad visas ziņas liecina par to, ka ir laiks iziet, jo apmēram būs jāiet ar kājām līdz centram. kā gadījās, kā ne, uz centru aizbraucu ātrāk nekā parasti, tāpēc devos pie kursītes. ne jau vienkārši nosist laiku, bet skatīties astoņdesmito gadu videoklipus, kamēr viņa pucējas. elīna ne tikai ļoti labi spēlē volejbolu, bet arī ļoti labi izksatās, kaut arī es esmu vienīgā, kas spēlē kleitā. es spēlēju kleitā, jo, ja man būtu kaut kādas bikses, tad bikses būtu pilnas ar smiltīm. vispār bikses valkāšu, kad būšu ellē vai arī kad iešu uz karnevālu (bet ne uz katru karnevālu). es spēlēju ļoti slikti, bet pati sev piedodu, jo pēdējoreiz skaidrā (kas varbūt bija manu neveiksmju cēlonis) spēlēju pirms pieciem gadiem. ja laukumā nodarbojos ar nemitīgu krišanu zemē, kuru laiku pa laikam papildināja ķeršanās tīklā, tad, dodoties uz mājām uz trusi apelsīnos, es nodarbojos ar nemitīgu pašanalīzi, jo, protams, visām spēlēm pieeju ļoti nopietni un bez kāpēctākāpēcšitā iztikt nevaru. ja šorīt pamodos spļaudoties, tad rīt būs tieši tāpat - pamodīšos, sapratīšu, ka tas zilais stumbenītis ir mana labā roka un sākšu par to spļaudīties.