alpu dakteris

18. Septembris 2022

10:24

man ir nopietns uztraukums par savu dzīvību. to, protams, var uzskatīt par nepiedodami melnu joku no manas puses, bet fakti ir tādi, kādi tie ir (kā jau parastie fakti). aptuveni pirms trim gadiem uldis duka bija viens no latvijas radio ģenerāldirektora amata kandidātiem. bija noorganizēta radio darbinieku tikšanās ar kandidātiem, kur visi varēja uzdot sevi interesējošos jautājumus. arī teļļukos rādīja, kā uldim dukam tika uzdots jautājums par to, kāpēc viņš gaiteņos nesveicina kolēģus. uldis duka konkursu neizturēja un par ģenerāldirektoru nekļuva. pēc kāda laika viņš gāja bojā, jo viņu notrieca mašīna.
aizvakar man kāda radio sieviete prasīja, kāpēc es viņu gaiteņos nesveicinu. vairāk nekā skaidrs, ka arī par radio ģenerāldirektori tuvākajā laikā nekļūšu. viss sakrīt. man drīz jāmirst.
bet ar to sveicināšanu vispār ir traki. jo nav tā, ka es nesveicinu, jo būtu kautrīga vai iedomīga. es vienkārši neredzu. lai bez brillēm ieraudzītu pretim ejošā cilvēka purnu, man ir viņš jāpielaiž pietiekoši tuvu un jāblenž virsū (tāpēc man patīk tie, kuri ģērbjas spilgtos tērpos. tā, lai pa gabalu var pazīt un rādīt dumās zīmes), bet, ja es blenztu virsū visiem, tas izskatītos slimīgi. vēl ir opcija - sveicināt visus radiocilvēkus. tas varbūt būtu pārspīlēti sabiedriski, bet nav jau tā, ka dzīvoju tikai gaiteņos, galu galā mans kabinets ir tikai caurstaigājamais bordelis tikai piektdienās, kad parasti nemaz šeit neesmu, tātad satiktie veido mērenu skaitli (vidēji 30-50 cilvēku dienā tad). taču, ja es sāktu sveicināt visus, loģiski, daļa no šiem cilvēkiem būtu man nepazīstami, bet, tā kā viņi būtu jauki, tad sveicinātu pretī priecīgi un uzskatītu, ka tagad esam iepazinušies un draugi. tā jau nebūtu nekāda problēma, ja man nebūtu tāda niķa laiku pa laikam iziet uz ielas vai ieiet veikalā, kur ir visvisādi cilvēki un pieredze rāda, ka tādās vietās nejauši gadās satikt visādus pazīstamus cilvēkus. nu re, bet, ja es uz ielas satiktu kādu pseidoradiopazīstamo, tad nemaz neredzētu un nesveicinātu. tad mans jaunais radiopseidodrauks apvainotos un nogalinātu. jā, tāda būs mana nāve.

10:40 - uzdāvināju arī piecus latus

aizvakar es vedu sandru pie madara, liku apmainīties ar telefonnumuriem un tādā garā. bet madars mums pretī deva lielu gandarījumu par to, ka sandra savā pirmajā radiovakarā jau ir panākusi, lai zvanītu arsenāla tante un liktu sabārt tās meitenes, kas piektdienas naktī ņirgājas par arsenālu. smuki un nesmuki safotogrāfējāmies, fotogrāfs, kurš bildes noteikti saliks draugos, prasīja, vai mums ir humora raidījums. nē, mums ir raidījums par dzelzceļa pārvadājumiem, bļin. tā kā sandra vairs nebija buržujs un bija tikko aizvadījusi savu vārda dienu, nolēmu viņu vest svētku vakariņās. varbūt arta lidmašīna ir vienīgā taustāmā dāvana, bet vērtīgākais, kas mums pieder, ir cilvēki, ko pazīstam, tāpēc var uzskatīt, ka uzdāvināju sandrai ļoti labu dāvanu - iepazīšanos ar oskaronkuli. oskaronkuls apsēdās mums blakus teātra bārā, kur pirms tam bijām ar dubļainiem zābakiem dancojušas pa citu šķīvjiem, un prasīja oficiantam, vai cālī  ir cūkgaļa. kādreiz, kad man būs krogs, cāļos būs cūkgaļa, jo tie būs cūkcāļi. vēl būs pieejami rožucāļi veģetāriešiem. mēs ar sandru runājāmies par zēniem un modi, līdz mūs beidzot uzrunāja oskaronkuls: "meitenes, tikai nepiedzerieties!" viņš skaidroja, ka mūsu vecumā nevajag daudz dzert (baidos, ka viņš mūsu vecumu redzēja mazliet mazāku par reālo), uz ko viņam atbildēju, ka mēs esam divas, kopā mums ir pāri 40, tāpēc mierīgi var dzert. oskaronkuls samācīja mums politoloģijas pamatus, skaidrojot, ka visa politika top vai nu šmigā, vai nu bāros. pēc kāda laika viņu savāca pāriielaiministrijas dāmīte, kura nemaz neizskatījās priecīga par oskara stāvokli. ejot prom oskaronkuls paziņoja, ka uz šejieni vairs nenāks, jo "ja tas ir ēdiens, tad es esmu cēzars" un sarunāja, ka noteikti kādreiz tiksimies. vai nu šmigā, vai nu bāros. tā es sandrai vārda dienā uzdāvināju pazīšanos ar cēzaru.

21:48

tomass kurpejevs noteikti grib savākt visu varu (Cuprum).
Powered by Sviesta Ciba