20:43 - safe as fuck/bij normāli
rūtai irbītei atliek iebrēkt klausulē kaut ko par pilnīgi neizdevušos darba dienu ar asarām mutē, un mēs vairs nevaram iedomāties, ka uz pure indiepop balli varētu nebraukt. mēs ierodamies, visas narkotikas ir apēstas, stikli izsisti, bet tas nekas, rūta irbīte saplēš arī burku ar krūšturi, jo citādāk nevar tikt klāt lomam. j un s pudeli pedējoreiz ir spēlējuši apmēram otrajā klasē, kurā abi palika uz otru gadu, toties es pudeli pēdējoreiz spēlēju piektdienas naktī un pirms tam vēl 2007.gada sagaidīšanas ballē (party pa angliski), un esmu jau otrajā kursā. patiesībā pie saraksta "čipsi, alus, pepsi, maģis ar diskiem, džeki, vecenes, preži" kā svarīgs balles izdošanās faktors ir jāpievieno pudele. imants man ber sāli brūcēs, un šoreiz tā nav romantiski metafora, jo viņš tiešām ber sāli brūcēs, jo balzams ir tekila, un tekila jādzer, pirms tam nolaizot roku no ģenitālijām līdz pirkstgaliem, jo tur viss ir ar sāli. es varbūt biju iespiesta starp neko un sienu, bet man bija ļoti labi, jo rūta irbīte man uzdāvināja šortus, un tā jau ir - jubilāriem ir jāapdāvina ciemiņi. es varbūt būtu aizbrauksui ar pirmajiem gaiļiem un autobusiem, bet nē, jo man mutē kārojas tā sasolītā pica, kuru dod tikai tad, kad visi trauki ir nomazgāti un galvassāpes palēnām sāk pārvērsties skaistā paģiru poēzijā. tā dēļ vien ir vērts dzert alkoholu. 30 miltu karošu vieta mums diemžēl ir tikai 3, tālab picas mīkla ir tāda pašķidra, bet tas ir jauki, jo man vienmēr ir nepatikušies biezi picas pamatiņi, jo tas taču negaršo ne pēc kā. šoreiz pamatiņš ir vienu nanomatru biezs, un tas viss ir siera sacepums, kurš vēdera pašsajūtu var vest pilnīgi visos virzienos, tāpec viens gabaliņš ir īstā doza. kāpēc Tu brauski mājās? tāpēc, ka vispār kādreiz tas būs jādara, un tieši tagad tāpēc, ka ar laiku nedrīkst spēlēties, jo mani jau gaida liepāja, labvakar sandra, labvakar sabīne, labvakar jurģis, labavakar kaspars (muteres akušieris). jau turpceļā es pierādu, ka manī var būt jebkuras popmūzikas ikonas balss, bet jurģim es apsolu dzimenē uzdāvināt ģitāras soliņu ar sagriezto ģitāru, kas nolaista zemu, zemu. es esmu zināmā šokā par to, ka mani ceļa biedri un ceļa policija neko nezina par brīnišķīgo goldie lookin chain dziesmu "shit to me", ko es mēdzu citēt vairāk vai mazāk nemitīgi. TAGAD ES VISIEM PAVĒLU TO NOKLAUSĪTIES, PIRMS TAM TO DABŪJOT AR PĒC IESPĒJAS ZEMISKĀKĀM UN ZEMZEMNIECISKĀKAJĀM METODĒM. BŪS KONKURSS PAR ZEMISKĀKO METODI, BĻE. man ar katru minūti aizvien vairāk patīk popmūzika, un ceļojuma himna ir "final cuntdown", bet visas romantiskās dziesmas vienkārši ir par mani. ja būtu tāda dziesma, tad vēl par mums būtu arctic monekeys dziesma "luxury and gold", jo "vai, piedodiet, kaut kas būs sajaukts" un mūs pārceļ no fonteina trūģu hoteļa uz fonteina royal viesnīcu ar zelta mēbelēm un zīmītēm "lūdzu, netraucēt", "lūdzu, traucēt", kā arī "lūdz braucat!". sandra piedzeras no suliņām, ulvis viņai velta koncertu ar pārgrieztu basu un ar brāļu falovilu cienīgu attieksmi pret apakšveļas gabaliem un šķēlītēm. uldis spēlē un nav pat izbeidzies, kad pa vienam atbirstam mēs. no kluba nedrīkst iziet ar stikla glāzēm, to mēs zinām, jo kolātei + viesim uz galdiņiem no rīta stāv plastmasas glāzes ar skrūvītēm, bet loģika mūs saēdīs, jo blakus plastmasas glāzēm stāv arī stikla glāzes ar tādu pašu pildījumu. žilde + viesis un sandra īsti nevar saprast, kāpēc mūsu istabiņas durvis kustas šurpu turpu, bet man šķiet, ka viss ir skaidrs, jo tā taču notiek, ja drāžas pie/uz durvīm. no rīta mums ar jurģi bija attiecību krīze - viņš iekoda man rokā un nelaida vaļā, līdz pie mums ieradās samierinātāja sandra un izstāstīja visu par patiesību un patiesību par visu, jo man tomēr nebija drosmes. tas ir labi, visu taču vajag izrunāt, jo tad atkal jurģītis man pienes ūdeņus, jo es mirstu. kā tādās filmās es nepamanu, kā mani izseko gorans, bet kaut kas man liekas jocīgi, jo tomēr šķiet, ka apmēram sapnīti es viņu tomēr redzēju gan. sandra nemāk uzvesties restorānā, skaļi prasa par medicīnu visu ko, bet jurģis atklāj sarunu par vemšanu, jo tomēr divi no mums ir vēmuši un arī tas ir jāizrunā, tāpēc es izrunāšu arī to, ka jurģis man liek skatīties šādas bildes:
http://dl.ziza.ru/other/122007/07/pics/31_pics_29526.jpg un tas ir briesmīgi vai arī jauki. jurģim ir (n)anoreksija, bet tas nekas, tas nekas. šoreiz liepāja ir mani mainījusi uz visiem laikiem, jo, mājās braucot man pirmoreiz mūžā neatlaidīgi galvā skan arctic monkeys, tāpēc tas skan arī tagad, un vēl es apēdu vienu saldumu, kurš bija tik negaršīgs un prātā paliekošs, ka es vienmēr to paturēšu prātā un negaršošu. beigās mēs diemžēl jurģi aizmirsām liepājā, sandrai bija 44 neatbildēti zvani, man 57 neatbildēti zvāni, žildei + viesim tecēja nevaldāmas asaru straumes, bet, kā gadījās, kā ne, jurģis teleportējās uz wildlaučiem, kur arī mēs viņu satikām, lai dotu iespēju mani apdāvināt ar apziņu, ka, ja man kādreiz būs auksti, mani taču vienmēr sasildīs golfa straume.
