20:54
es uzrakstīju garu sūdu par sapni, kur aigars sukurs man iemācīja gulēt gaisā, jānis zariņš dāvināja savu atkailināto ķermeņa augšdaļu, vēl arī par savu mīļāko arctic monkeys dziesmu, par "erbe kā dievs", bet, tā kā tas viss pazuda, es tikai pateikšu, ka man nepatīk slaucīt putekļus, jo tā skaņa attālināti atgādina suņu vaukšķus. protams, logu tīrīšanai tā skaņa ir daudz izteiktāka, bet ar logiem viss ir citādāk - man patīk tīrīt logus, jo man patīk skaidrs skats uz dzīvi. es ne velti tīru savas brilles vidēji reizi pusstundā un neapjēdzu to cilvēku prātus, kas var lūkoties uz lietām caur aizmiglotām un apsūnojošām acenēm.
22:57
pēc
pikas lūguma es fiksi uzrakstīšu par savu mīļāko
arctic monkeys dziesmu. nu, ir tā, ka man ir viena viņu dziesma, kas baigi patīk. tieši tā - man ir, nevis ir vispār, jo par tō būšanu vispār varbūt esmu nosapņojusi. man galvā nav melodijas vai frāžu, kas būtu raksturīga šai dziesmai, bet ir sajūta, kuru es noteikti atpazītu, ja dziesmu dzirdētu. un, ja tāda dziesma pastāv, tad tā notiekti ir no
favourite worst nightmare. rītdien apņemos noskaidrot, vai tāda dziesma ir. tādā pašā veidā, kā savulaik noskaidroju, kura tad bija mana mīļākā dziesma
ai saraktītajā izlasē "super biritsh bands 2006"(vai kā tamlīdzīgi). principā mani tas neuztrauca, bet viņa man stāstīja, ka jāņa bārdas dzimšanas dienas balllē pie vienas no dziesmām esmu pielekusi kājās un spiedzīgi rotējusi, lai uzzinātu, kurš brīnišķīgais cilvēks ir uzlicis tādu dziesmu. es, protams, šo momentu neatcerējos, bet to, ka pie visa vainīgi bija
the boy least likely to, es noskaidroju, noklausoties to disku vēlreiz, un lekšana gaisā atnāca pati no sevis. tā es zināju, ka arī toreiz tie ir bijuši
the boy least likely to