11:46
tikai šonakt es sapratu, ka mana izjukušo kreļļu vākšana, lai pēc tam tās savērtu no jauna, ir pilnīgas muļķības, jo es nekad, nekad neko nevērtu. un mirklī, kad to atskārtu, atradu jaunu pielietojumu tam visam, kas stāv plastmasas glāzē, kuru esmu dabūjusi pagājušogad kopā ar mcdonalda bērnu komplektu: tad, kad māsa pārradās mājās un sāka spaidīt telefonpogas, es nospriedu, ka, ja man neļauj gulēt, tad es arī negulēšu, un sāku viņu apmētāt ar tām krellītēm. pats labākais šajā miega aizsardzībā ir tas, ka glāzes dibenā ir pirmās izjukušās - zaļās - krelles, kuras sastāvēja no diezgan smagiem akmeņiem. ar tiem viss būs vienkārši - ar tādu vienreiz pa pieri, māsa izrubīsies un pat nevarēs pabeigt čusciņas attiecīgo līmeni.
19:29
tad, kad mēs ar brāli (aptuveni 1995.gadā) bijām lielākie minesotas&čikāļu basketbola asociācijas fani pasaulē, tad mēs lasījām daudz interviju ar basketbolistiem, tur bieži bija rakstīts, ka viņi smejas. vismaz es nodomāju, ka basketbolisti nedara neko citu, tikai smejas un smejas, sevišķi tad, ja jautājumi ir par meitenēm.
p.s.čikāļi ir pašizdomāta pilsēta kanādā
p.p.s. minesotas&čikāļu basketbola asociācija ir pašizdomāta
p.p.p.s. visi basketbolisti bija pašizdomāti
p.p.p.p.s. arī intervijas bija pašizdomātas
p.i.n.p.i.s. vienīgi žurnālists bija īsts - es.