12:27
diena iesākās stulbi. ceļā uz alberta ielu man uzbruka dažādu slimībsimptomu apkopojums: vēders griezās uz riņķi, pārmaiņus ķermeni klāja auksti un karsti sviedri, pastiprināti izjutu ēku gravitāciju (tas ir - nevarēju normāli paiet pa ielu, jo vislaik liels, liels spēks vilka pie māju sienām). kā putukrējums manai rīta slimību tortei bija nevērība, kuras dēļ -ta dā! - ar pieri ieskrēju ceļa zīmē un sasitos. nezinu, kāpēc, bet tomēr līdz alberta ielas namam aizgāju un tūliņ arī devos mājās. to, cik sūdīgi jutos, iespējams vizualizēt, pastāstot, ka aizgāju prom ne vien no zemez zinātnes, bet pat no MATEMĀTIKAS praktiskajiem darbiem. nonācu mājās, izlasīju "dienā" rakstus par braukšanu prom un atgriešanos un vēl kaut ko un devos gulēt. tad nu sāka parādīties tas, ka esmu tomēr to galvu apdauzījusi. es sapnī redzēju, ka ļoti mēģinu atkal pacelties gaisā tā, lai varētu skriet pa gaisu, un, tiklīdz man tas izdodas, viss apkārt pārvēršas, un, šķiet, es esmu devusi zaļo gaismu kaut kādām mistiskām pārvērtībām. visvairāk mani satrauc tas, ka pēkšņi atrodos divus kvaartālus tālāk. tad es skrienu pie saviem draugiem, ar kuriem tikko esmu runājusies, ir pazudusi līva, bet viņi saka, ka līvas te nemaz nav bijis. uzrodas arī līvas mamma, kas ir ļoti uztraukta, un sevi šaustu par to, ka mēģināju to skriešanu gaisā, jo tieši tad arī sākās visi sūdi. hop un nokļūstu berlīnē kopā ar savu kursa biedreni rutu, mums pietrūkst naudas vilciena biļetei uz rīgu, bet dzintris man pa pastu atsūta astoņsimt piecdesmit latu, tad viss pietiek, vienīgi nepietiek laika tos iztērēt. hop un es atkal esmu uz brīvības ielas, kur noticis tas mistiskais incidents, un tur stāv līva, viņa pa telefonu runā ar mammu. tad līva pievēršas man. viņai ir melnas acis, nogriezta čolka, mazliet pelnu uz sejas. skaidrs, ka viņas ķermeni ir iemiesojies nelabais, kurš lidos ārā tajā mirklī, kad es to pieminēšu, tāpēc man jāmēģina izdzīt no viņas tas gars, nedodot nekādus mājienus. un tad es esmu mazs bērns, kurš jūras malā lasa akmeņus, tad es pamanu, ka nāk cunami, es saku mammai, ka jātinās, bet viņai pohuj. un tā es arī nekur netinos, bet ar ģeogrāfa cienīgu interesi pētu to cunami. tad man atkal pa sapņiem skraida džarviss. tad es pamodos un, lasot ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ny stāstu pāris reižu apraudājos. vienīgais, ko šodien vru iesākt ar savu eksistenci - datarock un national geographic.
un nekad jaunais gads nav tuvojies tik lēni.