18:49 - got in die fluss
es mazliet izskatos pēc džonsonu entonija, jo tā izskatos vienmēr, kad man drusciņ ir uzlijis lietus. šodien ilze kondrāte, kamēr ar viņu pirku briesmīgas augstpapēžu kurpes, kā ar kaijas spārnu aizslaucīja prom gotiskās domas, jo īsti neļāva man neko pateikt un pabeigt, kā jau tas parasti notiek, kad runājos ar cilvēkiem, kas manī neklausās (unt ādu cilvēku ir vairums, jā, es arī viņos neklausos). un, ja neklausās, tad es pati lēnām aizmirstu visus tos sūdus, ko esmu girbējusi teikt. tieši tāpēc es paņemušu papīrlapu un uzrakstīšu open letter to ek, kura būs jāatver pēc gada, jo es negribu runāt ar cilvēkiem, kas tik un tā neklausās, tikpat ļoti negribu sava gotiskuma dēļ sabojāt citiem kaut vienu sekundi. es šodien ļoti daudz domāju par tiem cilvēkeim, kas pazūd. nav runa par tiem, kam vienkāši agri vai vēlu ir jāpazūd dēļ tā, ka vienkārši vairs nekādas lietas nedarām kopā, bet par tiem, kas tīri fiziski ir tepat. par tiem, cilvēkiem, kuriem nu tiešām nekur nevajadzēja pazust. tāpēc man ļoti patīk matemātika - ja kaut kas pazūd, tad tam ir noteikts iemesls, kuru var izlasīt grāmatās un vecās kladēs. aizdomas par to, vai kāds no cilvēkiem, kas tagad ir neatņemama manis sastāvdaļa, būs aizsniedzams pēc gada, ir miglaina. izņēmums ir mana stabilākā un mana nestabilākā vērtība: mārvels un uldis zarembo (jo es no viņa neko negaidu). un vispār es priecājos par to, ka pirms kādeim sešiem gadiem mācījos visu darīt viena. vienīgi sūdi tadi, ka daba nemīl tukšumu.