15:00
ja negribiet lasīt vervelējumu ar noguruma pēdām, tālāk nelasiet. tas gan nenozīmē, ka es tālāk nerakstīšu.
sestdienas vakars skaisti sākās ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
sarmas jautājumu " a tā līva ar mani draudzēsies? " un turpinās ar "a līva ir pika ?". atliek sagatavot iepazīšanās jautājumus un tā, kas draudzēsies ir klāt. pēc iztaujāšanas par skolām, izglītībām, vaļaspriekiem, inteliģencēm nolemjam savus intelektuālos spēkus pierādīt ģeogrāfijas spēlē, kur par zaudētāju japaliek sarmai, jo viņa pārzin tikai literatūru, bet es pārzinu ģeogrāfiju (3 ailītes), betpika - sportu un ērzeļus. kad viss alfabēts pārskaitīts vismaz 80 reižu, jāķerās pie turpmākā vakar plānošanas, jo šampanietis jau izdzerts. kā jau iepriekš paredzēts, vajadzētu ta kā sākt runāt par puišiem un modi. te mums palīgā steidz sandris kolāts, kurš runa par puišiem pārvērš reālos tēlos:
sk:"nu,čau,kāds ir mājās?"
ek: "jā. es, līva un ķoķa."
sk:" ā. nu es atnākšu ra dažiem kursabiedriem iedzert tēju, ja?"
ek: "ok."
par pulksteņa laikiem neviens neko nezin, bet skaidrs, ka pirms pirmajiem gaiļiem tīnužu ielā ieradās 5 sandra kolāta kursa biedri un viņš. pats. protams, ar savu cienastu - svētajām tējam un rozīnēm. tēja pa tējai, rozīne pa rozīnei, līdz nolemjam doties uz diennakts aptieku. pēkšņi mums abiem steidzas pakaļ 2 grimbji (viens divreiz vecāks apr otru, kas vairāakkārt tiek atkārtots vēlākajā sarunā). kad saprotam, ka sekošana tik ātri viss nebeigsies, izdomājam,ka ar grimbjiem jāsāk runāt angliski: "do you know where we can buy alcohol?" pēc šī jautājuma grimbji paliek ļoti mīļi un kaut kādā žirafu valodā sāk klāstīt tuvējās apkārtnes plānus, alkohola kvlaitātes rādītājus un bildinājumus (gan man, gan pavadonim). tad mēs iegājām bārā sarkanā krāsā un klusām domājām, kā lai tiek vaļā no grimbjiem. tad veikli izlikāmies, ka mums zvana telefons (no sākuma man, pēc pusminūtes pavadonim), kas nozīmē, ka ar nopietnu sejas izteiksmijāiet runāt ārā, jo iekšā ir skaļa mūzika (mūzikas nebija). tikuši ārā, aizgājām līdz aptiekai "rudens", iepirkām nepieciešamo medicīnu un devāmies mājup. ceļš mājas-aptiek-mājas kopumā aizņēma aptuveni 2 stundas. tā teica vīrs, kuram balss kā gunāram. tas vīrs bija viens no foršākajiem, jo no rīta, kad visi gulēja, nozmagāja visus traukus un arī durvis. bet ne ju par šodienu ir runa. runa vēl arvien ir par vakardienu. kad pārradāmies mājā, sarma ar vieniem puikiem spēlēja kokli un imagināru metelafonu + sarunāja, ka viens vīrs atdos savas klavieres, jo sarmas rokas ir "kā klavieru krustmeitas". tad viņi spēļēja visādas sliktās spēles. tas, ka spēles bija sliktas, nenozīmē, ka tajās nepiedalījos arī es. piedaļījos un ieguvu detektīva titulu, jo es biju vienīgā, kura spēja atšifrēt, kuras drēbes pieder kuram. kamēr mēs spēlējāmies, sandris kolāts jeb straupis uz balkona mācīja pikai spēlēt ģitāru. kad viņus ieraudzīju, uzreiz nolēmu sargāt no aukstuma un uzmetu viņiem virsū visus mēteļus, ko varēu atrast skapī. daži tagag ir nolieti ar svētajām tējām. bet tas nav svarīgi. svarīgi ir tas, ka pēc tam viņus vairāk nerdzēju, jo virsū bija mēteļi visādi. atgriezos spēļu zālē, kur jau norisinājās spēles ar papīra lellēm. vēlāk katrs sevi identificēja ar vienupapīra lelli, un principā papīra leļļu spēle turpinājās, bet nebija airs papīra leļļu, jo viss bija nopietnāk. vienā mirklī vīrs ar foršu nodarbošanos un grimasēm kā the killers bundziniekam teica,ka izskatos pēc tādas, kurai vajag masāžu. un, protams, ne tikai kārdināja, bet izpidlīja visu, kas jāizpilda. vienīgi, nevaru saprast, kurā mirklī tas notika, bet nav jau svarīgi.kaut kad starp aptieku un pamošanos.
tad es pamodos. izksatījos, kā noberzta ar ezi. gulēju sandra kolāta gultā ar trim vīriem. viens no viņiem bija acīm pārsējis kaklsaiti, jo nevarot gulēt, ja saule spīd acīs. tad tas, kurš runā kā gunārs, uzreiz piecēlās un gāja kārtot virtuvi un vārīt ūdeni (ūdeni viņš vārīja bez jēgas. uzvārīja, atdzesēja ar ledu, pēc tam vārīja atkal). jauki, ka divas gultas bija pilnīgi brīva, bet vienā guļ 4, otrā - 3 cilvēki, + uz balkona zem mēteļiem saulē guļ gadsimta slapjākie cilvēki: pika un straupis. viens vīrs pēkšni konstatēja, ka ir nokavējis darbu, tamdēļ sabučoja pilnīgi visus un skrēja, mēs skatījāmies pa logu un smējāmies, jo viņš nejauši uzksrēja virsū sunim.
kad visi pameta šīs mājas, pārskatīju visus īpašumus un atradu: kreklu ar tīģerīti, riharda pērkona autovadītāja apliecību (kuru viņam tuvāko 3 dienu laikā tik un tā nevajadzeš, jo tik daudz dzēris, kad vismaz 3 dienas promlies pārsniegs pieļaujamo (ja sēž pie stūres (mašīnai))), baltas vīriešu apakšbikses, kuras straupis izmeta ārā pa balkonu, jo tās esot piederējušas "ākstam ivo" (man gan patika āksts ivo), nagu laku ar zilu krāsu, grāmatu "kāpēc es vēl esmu nabags?".
stāsta morāle nebūs, jo viss iepriekšaprakstītais ir pietiekoši amorāls, tā vietā vien piebildīšu, ka sarma, kas savā postā raksta, ka nedzērām vispār, melo. ME-LO.