Pieradusi pie labas dzīves, sajaukusi miegu. Jau kura nakts, kad organisms atsakās gulēt. Var jau būt, ka zemes velns dīda.

Esmu gandrīz izlēmusi pilnībā par mainīšanos dzīvei. Mazliet atteikties no šā un tā, bet pieteikties pie vēl nebijuša. Ja izdosies izturēt, noturēties, nepadoties, mainīties.. būs prieki. Mazliet.

Kā var būt tik tizls cilvēks un izdzēst visu "download" mapi? āāāāā!!!!

Pasi neuztaisīju. Tiesības noliku. Vismaz prieciņš. :D
Pat dienas, kas iesākušās pilnīgi traģiski, var beigties lieliski. Brīnumi. ^_^

Pasei martā beidzas termiņš. Pēdējais mirklis, lai taisītu jaunu.
Šodien - vienīgā jēdzīgā brīvdiena, kas man pēdējā laikā ir - un.. man vakar vajadzēja skatīties Titāniku un uztraukties par sīkumiem pa nakti un negulēt... Es izskatos akurāt tāda, kāda es vēlētos būt dokumentā uz 10 gadiem. :D yey!

Emocija tāda, ka varētu raudāt. nav vien iemesla, nav negatīvā. Nav.

// Cranberry - Zombie // visu dienu.

Izskatās, ka atlūgumu kādu mirkli vēl nenāksies rakstīt. Publiski tika apsolīts, ka mani nekur negrasās pārsūtīt. Pat vēl labāk - publiski paziņoja par maniem kursiem un gaidāmo paaugstinājumu, ja viss nokārtosies tā kā tam vajag nokārtoties, kas bez šaubām arī notiks. :D

TAS mirklis arī tuvojas. Jo nāk tuvāk, jo man lielāks uztraukums parādās, bet gan jau sadzīvošu ar aukstajiem sviedriem nakts vidū. :D

Atcerējos. Sapnī redzēju Cappie. Man viņa pietrūkst. xD

Šī bija laba diena.
Iztērēju kaudzi naudas. Ne savas, par laimi. Nu tiku pie nedaudz siltākiem zābīšiem un jaunas somas. Beidzot. :sun:
Atliku naudu tiesībām, zobārstam un pasei. Laikam diži vairāk pāri nekas nepaliks, bet gan jau izdzīvošu kaut kā.

Aizgāju uz darbu. Bija jāvada serviss.. Paķēra mani drusciņ uz šoku, BET, manuprāt, diezgan lieliski tiku galā.
Vēl rīt un tad laikam brīvdiena. Jēj. :D Varēs pagulēt.

Lai cik daudzsološs būtu iesācies janvāris, tā beigas ir tik ļoti garām, cik nu vien iespējams.
Darbā šobrīd paveras divas brīnišķīgas iespējas. 1) Martā tieku uz kursiem un uzkāpju līdz baltajam kreklam. 2)Februārī rakstu atlūgumu un meklēju sev jaunas aizraušanās.
Ģimenē arvien bez pārmaiņām. Tēvs aicina nākt strādāt pie sevis, un, ja februārī man nāksies uzrakstīt atlūgumu - pagaidām nekas cits arī neatliks.
Sociālā dzīve: arvien krasāk noslēdzas.
Attiecības: arvien ir tik perfekti, ka to nav. :D
Tiesības: braucot ar labu garstāvokli - neuzmanība pret zīmēm. Braucot ar dusmām - tehniski nepareizi (sajūga svilināšana). Jāpaļaujas uz laimi!

Morāli izsūkta. Biju vakar spēlēt biljardu. Būtu ļoti jāmelo, lai teiktu, ka man iznāca kaut vai normāli. Šodien braukšanā tik nīgra uz visu pasauli un instruktoru, vairākas reizes dabūju aizrādījumu par agresīvu braukšanu.
Šodien necēlu klausuli, kad man zvanīja meitenes. Tikai gulēju un īgņojos.
Nesaprotu, kur palikusi Annija.

Laikam nelabvēlīga mēnesfāze. Cerams, ka pāries. Drīz.

Laikam šodien sākās "ziemas sezona" darbā. Neatceros, kad pēdējo reizi tādu haļavu dzinām. :/ Skumīgi. Atkal griezīs nost stundas, algas. Laikam pēdējais laiks atrast jaunas aizraušanās (vai izcelt no zārkiem vecās)
.
Vakar viena no menedžerēm izteica skaisto frāzi, šodien pats Kristaps.. :D Es sākšu ļaunu priecāties drīz. Patiesībā, ne ļauni, bet patiesi. Baltā krāsa man ne pārāk piestāv, bet algas paaugstinājumu un jaunus darba pienākumus gan es labprāt vēlētos.

Lai nu kā.. Atgriežoties pie skumjām par "ziemas sezonu"... Būs vairāk brīva laika, kas nozīmē, ka bišķīt atdzīvosies sociālā dzīve, kas nemaz nenāktu par ļaunu. Laikam.

Kas vēl jauns? Tiesības arvien neesmu nokārtojusi. "Procesā" ir nedaudz ievilcies, bet gan jau..
Studēt es ar nesāku, kas nemaz, nemaz nav jauki. Intelektuāli laikam degradācija nav iepriecinoša nevienā no dzīves momentiem.

Šobrīd manas izklaides ir: braukšana; palīdzēšana Kasparam ar teorijas zubrīšanu, lai vismaz viņš fiksi varētu tiesības dabūt (un pēc tam vizināt mani. Hā, hā), "tējas vakari" pie Annas (vienīgais ne-kolēģis, kuru es satieku ~ reizi divās nedēļās = tas šobrīd ir rekords); gatavošanās 19ā datuma nodzeršanās svētkiem; tērzēšana pusdienu pārtraukumos ar Dāvi pa telefonu, jo nav laika tikties dzīvē...
==> Kopskats diezgan nožēlojams. :D

Šis gads solās būt darba pilns, kas, protams, ir patīkami.
Esmu uzražojusi sev to-do sarakstu un gan jau laika gaitā atskaitīšos arī šeit par padarīto/nepadarīto.

Tikmēr.. gribēju uzziņot, ka ar mani viss ir labi, esmu dzīva un vesela. Un ļoti daudz strādāju, kā jau parasti.

Veselība atkal sāka "gļukot", dēļ darba vēl papildus arī mugurkauls sāk "gļukot". Laikam esmu par daudz bikīt uzņēmusies vienā momentā, bet.. ehh.. Laikam esmu pārāk labs cilvēks, lai teiktu otram 'nē'.
Nu, jā, šovakar atkal pēc darba. Miegs arī ir sācis "gļukot". Man viss pēdējā laikā gļuko.

Ballīte bija feina. Nodejoju savas kājas tik traki pirmo reiz mūžā. no kluba līdz pieturai gliemežātrumā devos 30min [ar normāliem apaviem un nesāpošām kājām, tās būtu kādas 12min].
Lai nu kā, feini izdejojos, iztrakojos un galvenais - atgriezos mājās bez bronhīta. ^__^

Rīt jāatsāk strādāt. Drusciņ sajūtu atgādina kā pirmajā skolas dienā. :D Smieklīgi.

/Procesā uz savas dzīves savešanu pa plauktiņiem - pārsteidzoši patīkami/.

Pārsteidzoši. Pat viss atvaļinājums nepagāja, kad es izrāpos no mājas laukā. Krekšķis bikīt vēl ir, bet es izdomāju, ka vismaz pēdējās 3[!!] dienas kaut kā nebūt jāpiespiež sevi paskatīties pasauli ne tikai caur loga rūti.

Izrāpos no mājas, jo bija braukšana, kuru apsolījos nekavēt. Sačakarētā ritma [dienas/nakts] biju nogulējusi stundas 2-3, bet jutos brīnumjauki. Pabraukājos un viņš pasvieda, ka pēdējās 3s reizes palikušas. Ja tagad kko stulbu nesastrādāšu - DRĪZ šis murgs būs beidzies! *sun*

Ieskrēju darbā. Damn, man tā pietrūkst tie cilvēki. Esmu darbaholiķis laikam, jo man dikti gribas atpakaļ.

Nu, jā.. Kas vēl? Ā, kamēr slimojos, noskatījos ahujena daudz filmas. Ja līdz šim bija šis tas vēl palicis, ko nebiju redzējusi, tad tagad esmu uzlikusi kapakmeni un labajām vēl-neredzētajām filmām. Laikam jāatrod cits veids kā pavadīt laiku, jo šodien [tā kā nav ko skatīties] klausos mūziku uz riņķiem vien. Es, jā!

Ceru, ka 6dien iznāks aiziet paballēties. Jādzer vitamīns C un jāpakačā imunitāte! :D

Vispār -- kāpēc es rakstīju? Es tā iedomājos, ka, ja kāds, kas mani sen nav redzējis, gribētu to mainīt, viņam ir brīnišķīga iespēja izmantot pēdējo dienu iespēju, jo es ļoti gribu visus nesatiktos satikt. Nu kaut kā tā.

pirmā atvaļinājuma diena. Pamostos no rīta ar smagām iesnām un visai interesantu sajūtu kaklā. :D Kā jau parasti -- organisms zin, ka vairs nav jāstrādā un var atļauties slimot. Tfū!
Aizgāju līdz solārijam. Pārdegu. Smagi. Māsa teica, ka es izskatos kā 2as nedēļas pavadījusi ēģiptē. :D Man sāp katra kustība, bet es vienalga braukšu ballēties. Kaut arī esmu visai greifrūtīgā nokrāsā. Ha, hā!

Cya, bitches!

Mana ražīgais, pārslodzes pārbagātais (par 40h) darba mēnesis ir noslēdzies. Līdz 5ajam decembrim esmu brīvības karaliene. xD

Lai vai kā, gribēju pierakstīt, CIK sasodīti lieliski viss ir izvērties līdz šim [Un cik maz nepieciešams cilvēciskam priekam].

Darba mēnesis iesākās tieši tāpat kā visi citi. Tās pašas stundas dienu no dienas. Tie paši cilvēki, tās pašas darbības. Tas pats nogurums ikdienas un anti-socializēšanās no ne-darba cilvēkiem. Mēneša sākumā paspēju saķert besi par to, cik dzīve šķiet neinteresanta, vienveidīga, bezjēdzīga. Tfu, labi, ka ātri pārgāja!

Priekšnieki sāka dot arvien vairāk stundas darbam, kas mani tikai iepriecienāja. Darba = nauda; darbs = iespēja aizmirst, ka ārpus darba nemaz tik spīdoši neiet. Kaut vai ar tām pašām tiesībām - cerības kārtējo reizi nepiepildījās un arvien esmu procesā. Nemaz nerunāsim par izklaidēm, jaunu attiecību sākšanu vai veco uzturēšanu tādā līmenī, lai to maz pieminētu..

Un tomēr.. Par spīti milzīgam laika trūkumam un sava ķermeņa morālai un arī garīgai pārslodzei, ir brīži un nelieli notikumi, kuri liek dzīvot uz priekšu, atcerēties, pasmaidīt...

9.11. diena, kas tika plānota jau sazin cik ilgi. Iespēja ar kolēģiem iziet atpūsties brīvākā gaisotnē, nepiespiesti parunāties. Lai gan arī šai dienā notika dažādi momenti, bez kuriem varēja iztikt. Vienalga tas bija jauki, tas lika sākt veidoties nedaudz personiskākām attiecībām to pašu kolēģu vidū, ar kuriem vēl personiskāku kontaktu līdz šim atradusi nebiju.

11.11.11. Zīmīgs datums. Vismaz man. Diena, kad sava tēva dēļ es paskatījos uz pasauli nedaudz citādākā kontekstā un sapratu, kas ir tas, kas man sanāk, kas man varētu patikt. Forums/seminārs, kura notikšanā arī es ņēmu dalību un iesaistījos, cik to ļāva mana nedaudz kautrā būtība.
Pilnīgi nepazīstami cilvēki, dažādas valodas, dažas mulsuma pauzes, lieliska saziņa, lielisks iespaids, pašapmierinātība.
Diena, kad es izštukoju KO es gribu mācīties, kur man jāieliek pamati, lai nākamreiz rezultāts būtu vēl satriecošāks.

12.11. Datums, kad mani audzināmie paspēra soli uz paaugstinājumu. Diena, kad varēju sev uz pleca lepni uzsist. "Es to izdarīju." Viss tas, kur es nebiju tikai aculiecinieks. Viss tas, kur ieguldīti savs laiks, nervi. Atmaksājās!

Visi padsmitie datumi, kad arvien turpinājās apmācības process ar maniem "audzināmajiem". Skaidrošana, palīdzēšana. Un tagad ievelkot elpu dziļi, dziļi un tikpat ellišķīgi nopūšoties.. jau atkal var sev uzsist uz pleca. Man sanāk, man izdodas. Un, pie velna, man izdodas skaisti!!

19.11. Diena, kad es iemīlējos? Varbūt vēl par agri to teikt, jo es arvien nesaprotu vai tas ir tikai mainīgs klikšķis, vai varbūt vienkārši tas ir mirklīgs pozitīvisma vilnis, ko nomainīs rudens drūmums.. Pagaidām es arvien jūtos skaisti, pavasarīgi, silti. Vismaz domas piepildītas ar skatienu, smaidu, viņa smiekliem.. ĀĀĀ, es ceru, ka pāries, jo laiks galīgi nav izvēlēts īstais, lai staigātu ar rozā briļļu stikliem.

šam mirklim bikīt pārstrāde darbā. Rīt beidzot brīvdiena, kurā jau apsolīts atkal piepalīdzēt tēvam ar darbiem un mājās te šis tas jāsaved kārtībā (laikam jau atpūsties ne visai izdosies). Jūtos nedaudz tā sēņ-aini, ka vien pa darbu un mājām - ne īsti laika sev, nedz draugiem atliek. Esi sveicināta, En, pieaugušo dzīvē!! Laikam tā. :D

Lai nu kā, gribēju sev pierakstīt atgādinājumu par 11.11.11. datuma aizvadīto investoru forumu. Bija sākumā bailīgi, bet interesanti. Kaut kur tāda veida vietā es sevi redzu pēc gadiem desmit. Galu galā - man taču sanāk! :p

Nosapņoju savu īsto. Vispār sapnis bija ļoti jocīgs. Atceros to, ka viņš bija krietni garāks par mani un pusgari brūni mati. Seju neatceros. Kuru es nosapņoju?

emociju dienu.
Sēdēju ar Neilu un smējos. Dzērām alu, pīpējām, smējāmies, atpūtāmies pēc darba, labi pavadījām laiku.
Ar vienu vienīgu tekstu viņa mani noveda līdz asarām un emociju patvaļai. Tik sen pēc ilga laika. Tagad šķiet smieklīgi. Nu, īstenībā nemaz ar ne.
Viņas pesimisms par promiešanu, lika iedegties manī pozitīvismam, viņas vārdi lika caur asarām pasmaidīt. Uz mirkli. Tas tomēr ir šausmīgi jauki, ja Tevi nosauc par zeltu un, ja pasaka, ka par tevi domā, par tevi baidās... Bet kaut kur zemapziņā arvien dur patiesība. Jā, pārāk personiski paņēmu, bet..

Un vienlaikus tas paralēli pinās ar ģimeniskajām nesaskaņām, kas rudens depresīvajās noskaņās uzbangojis ar jaunu sparu. Esmu ieņēmusi zemo startu, lai nepieciešamības gadījumā izvāktos 24h laikā. Es gribēju kā labāk, bet mana māte ir citās domās, un ilgstoši es nespēšu iecirst zobus mēlē un paklusēt. Man gribas raudāt no domas vien par to, kāds priekšstats ir izveidojies par mani tam, kas devis man dzīvību. Priekšstats? Laikam jau realitāte, bet... cik saasināti, cik pār-dramatizēti, ai.. Melna āvs ir un paliek melna āvs baltu aitu barā.

Varbūt alkohols šobrīd ir tas, ka rausta emociju valgus, bet man tiešām gribas raudāt. Un tā nav bieži. Laikam jāizbauda mirklis!

Kas pa šo nedēļu jauns? Hmm..
Atvaļinājums beidzās un sākās visai ražīga darba nedēļa. Vienās atestācijās, tā teikt. Drīz vien tas vairs nebūs darbs uz ko es iešu ikdienas, bet gan kārtējās pārbaudes un nekas vairāk. Lai vai kā, visas atestācijas līdz šim esmu diezgan veiksmīgi nokārtojusi pat īpaši nepiepūloties. [Laikam jāpaspļaudās un jāpiesit pie koka].
Savā brīvdienā satiku Mārtiņu. Īpaši gan nespēju atsaukt atmiņā kādu svarīgu mirkli no tās dienas, taka, laikam nekas pārāk interesants nenotika.
4dien pēc darba aizbraucām ar kolēģēm uz Saulkrastiem. Pacepām pēdējo šašliku šai sezonā, /Neuzticiet blondīnēm pirkt gaļu - nopirks tik daudz, ka pāri paliks!/, papļāpājām un manā gadījumā - nedaudz nokāvām balsi.
Nu, jā.. Pēc tam no `tusofkas` pa taisno atpakaļ darbā uz 10h, dzīvojot haosā un rushā.
Un, rekā, nedēļa beigusies.

Šī bija viena no vistrakākajām ballītēm, kādā esmu piedalījusies. Šī nakts iesākās pavisam vienkārši, bet alkohols izgrieza rāmjus. Vai drīzāk tos izspridzināja no eņģēm. Krekls, glāzes, fočiks un telefons - viss iegūts pavisam likumīgā veidā. Nu, glāzes varbūt - ne, bet viss pārējais gan. Lai nu kā.. Fantastjika! Es zinu, ka tagad būšu galīgi slimiņš, un tūlīt sākas darbs. Es zinu, ka nebija prātīgi, and so on, bet.. *rock* That was f*ckin' funny.