emociju dienu.
Sēdēju ar Neilu un smējos. Dzērām alu, pīpējām, smējāmies, atpūtāmies pēc darba, labi pavadījām laiku.
Ar vienu vienīgu tekstu viņa mani noveda līdz asarām un emociju patvaļai. Tik sen pēc ilga laika. Tagad šķiet smieklīgi. Nu, īstenībā nemaz ar ne.
Viņas pesimisms par promiešanu, lika iedegties manī pozitīvismam, viņas vārdi lika caur asarām pasmaidīt. Uz mirkli. Tas tomēr ir šausmīgi jauki, ja Tevi nosauc par zeltu un, ja pasaka, ka par tevi domā, par tevi baidās... Bet kaut kur zemapziņā arvien dur patiesība. Jā, pārāk personiski paņēmu, bet..

Un vienlaikus tas paralēli pinās ar ģimeniskajām nesaskaņām, kas rudens depresīvajās noskaņās uzbangojis ar jaunu sparu. Esmu ieņēmusi zemo startu, lai nepieciešamības gadījumā izvāktos 24h laikā. Es gribēju kā labāk, bet mana māte ir citās domās, un ilgstoši es nespēšu iecirst zobus mēlē un paklusēt. Man gribas raudāt no domas vien par to, kāds priekšstats ir izveidojies par mani tam, kas devis man dzīvību. Priekšstats? Laikam jau realitāte, bet... cik saasināti, cik pār-dramatizēti, ai.. Melna āvs ir un paliek melna āvs baltu aitu barā.

Varbūt alkohols šobrīd ir tas, ka rausta emociju valgus, bet man tiešām gribas raudāt. Un tā nav bieži. Laikam jāizbauda mirklis!