Žēl, ka pa rokai nav margrietiņa. tad es noteikti plēstu tās ziedlapiņas un skandinātu "mīl", "nemīl", "mīl", "nemīl", "mīl"...

Es gribu būt pie jūras. Ar Dāvi. Dzert šampanieti no pudeles (jo tas ir skaisti. un tas nekas, ka ne man, ne viņam negaršo), skatīties saulrietā un just vēja pieskārienus un klausīties jūras balsī. Es gribu to visu tik ļoti skaisti un vienkārši, ka tas tā arī paliks mazs sapnītis neizsapņots, jo pat pēc vakardienas man nerodas pārliecība par to, vai es to gribu, vai man to vajag un vai man tas ātri neapniks.