Kādam ir talants man likt aizmirst visu un pasmaidīt. Kāds vienkārši manā organismā endorfīnus un liek man justies labi. Bet iedarbība ir īslaicīga (maximums, diena - divas).
Viņam, savukārt, izdodas nozagt manas domas mazliet un likt vēlēties viņa klātbūtni, jo arī tā izraisa man smaidu. Un es tiešām ilgojos pēc viņa smaida, kad neredzu viņu.
Bet tai pašā laikā es jūtos vainīga, ka es arvien salīdzinu.

Šonakt sapņoju par to, ka "grēkoju" un piecēlos ar vainas sajūtu, jo viņš būs dusmīgs.
Forši justies vainīgam pie tā, ko es daru zemapziņā? :D

Forši 5dienā strādāt līdz pašam vakaram? Damn, bet nekas cits neatliek.