Ja viņš tiktu ielaists pa manām dzīves durvīm, dzīve tiktu izmainīta līdz pēdējam.. Bet vai es gribu pārmaiņas? Tik radikālas?!
Sākumā būtu grūti, bet pēcāk būtu labi un perfekti. Bet vai dzenoties pēc kā tāda, es pārāk daudz neatteiktos no tā, kas man ir tagad? Ja tā padomā, pašreizējā dzīve jau ar nav nemaz tik lielā pakaļā. Vai ir?

Visnotaļ es zinu to, ka esmu šobrīd ļoti dīvainā stāvoklī -- nespēdama izlemt savu turpmāko rīcību.

Kāpēc kāds cilvēks tik pēkšņi ar tādu pompu grib ienākt manā dzīvē un to uzlabot? Pie tam tāds cilvēks, ar kuru mani saista vien veselīgas sarunas...