Tad, kad likās, ka sliktāk vairs nebūs - bija. Tagad jau kaut kā atkal pukšķinu uz augšu. Pa kalniem augšā un lejā.
Es arvien ceru, ka tuvākajās dienās es atgūšu dzirdi, citādāk man pašai paliek kauns nepārtraukti griezt dzirdīgo ausi uz to virzienu, kur kāds runāt un ik pa laikam iestarpināt: "Piedod, ko tu teici?" xD Situācija, protams, ir komiska (viss kas saistīts ar mani dzīvē ir mazāk vai vairāk komisks), bet, ja tā pilnīgi godīgi, es šodien pat mazliet sāku stresot. Ja nu tomēr es šitāda palieku uz visu mūžu? Pārragri būšu novecojusi, pāragri sasirgusi ar vecu ļaužu kaitēm. Tas būtu... jā, samierināties ar to, protams, varētu, bet tas būtu nepanesami. Ļoti, ļoti ilgu laiku.

Lai nu kā, priecīgā vēsts: es šodien noskatījos filmu. Pirmo filmu nedēļas laikā (zinot manu dzīvesveidu - 2vas filmas vidēji pa dienu -- Baram, nopietns krahs)"Goal" -- tāds sajūsms no manis sen nebija jūtams. Skatījos & smaidīju. Futbols. Un štrunts par to, ka brīžam tur bija kāds izskatīgs futbolists. Kuram interesē nosvīduši vīrieši, ja var redzēt FUTBOLU kā spēli?! Labi, labi.. es apklustu.

Ņemot vērā to, ka nākamā nedēļa skolā ir projektu, tad var teikt, ka man būs nākamā nedēļa, lai savestu kārtībā visus parādus, kas saistās ar virtuālo pasauli, ar Icu un vēl pāris citām lietām, kur cilvēki brēktin brēc pēc padarītiem darbiem..

Āā, un vēl kas smieklīgs: Man ir aizliegts tuvoties savai māsai. Māte sāk aurot, kad es pieeju viņas istabai tuvāk... Nelāgais no tā visa ir tāds, ka mazajai laikam ir gripa (lai gan šodien tā nelikās), so.. ņemot vērā manu perfekti strādājošo imunitāti, kura atkal tika nokauta ar antibiotikām -- vēl viena saslimšana būtu kaut kas pavisam nevajadzīgs, tāpēc.. es šobrīd izvairos no viņas..

//Esmu izslāpusi pēc rakstīšanas, tāpēc piedodiet par palagu :D