"Ai, pajāt uz visu. Šī dzīve tik vai tā turpināsies labi ja 20-30 gadus", kkas tāds šodien izskanēja no manis. Jā, ir besis, atzīstu.. Jā, ir sūdīgi - nenoliedzu. Nav laika, nav spēka, nav vēlēšanās pat brīžam. Es laikam šīs nedēļas laikā esmu kļuvusi par lielu grausta čupiņu un neuzveļu vainu nevienam. Katrs pielika tikai pirkstiņu, lai mani pabīdītu par sprīdīti uz priekšu kraujas malai. Bet es neko nedarīju, lai to novērstu.

Pirms laiciņa es domāju, ka "ši nav mana diena", pēc ilgāka laiciņa, ka "šī nav mana nedēļa" (..) "mēnesis", bet šodien es sapratu, ka "šis nav mans gads".

Skola... Es ceru, ka nesanāks tā, ka es pusgadu dabūšu vienīgi strādāt, ceru, ka man nenāksies atgriezties pie vidusskolnieces apzīmējuma un ceru, ka nebūs jāatsakās no ģimnāzistes titula. Pie tās pašas skolas tematikas - cerams nesanāks sūdi par tiem paskaidrojiem, par atzīmēm vai to neesamību.
Bet es negribu aiziet no darba. Sava naudiņa, mana izvēle, ko ar to daru, kā tērēju. Mirklis patstāvības.

Arvien mazliet šokējos par uzzinātu, arvien dusmojos mazliet par nozagto laiku, kas pagājis aplīpot ar dirsieniem, meliem, tukšiem, neko nenozīmīgiem vārdiem..

Un, kas attiecas uz tām pāris rakstu zīmēm šodien - atcerējos teikto, lasīto, tevis rakstīto un panesās mazliet dusma par to, ka tu izdari spiedienu (cik nu lielu) uz citiem, bet pats nepakustini ne pirkstiņu, lai ko mainītu.
"Pats sava laika izmantotājs; savas laimes kalējs".
Jā, nesakarīgi, nepamatoti, nepaskaidrojot, bet kaut nedaudzz taisnīgi.