Smaga elpa, karsti un baiļpilni. Neizskaidrojamas bailes manu prātu pārmākušas. Bailes būt vienai, bailes iziet sabiedrībā, bailes no skābekļa trūkuma krūtīs, bail smieties, ciest klusu vai kliegt. Es pazinu šo sajūtu pirms laba laika, bet tagad.. kādēļ tā atgriezusies? Tagad, kad dzīvei nav ne vainas, jo tajā nekā un neviena nav?!
Es meloju sev un citiem, runājot par pasaulīgajiem labumiem, skaistumu un laimi. Es meloju arī tad, kad teicu, ka iet slikti, jo negāja. Vienkārši negāja.
Rakstot, es uz mirkli aizlidoju. Prom no pasaules, pārpratumiem un laimes izjūtas, kas neskar nevienu, man šobrīd zināmu cilvēku.
Drīz vien aptiekās ir jāparādas tabletēm ar laimes garšu. Tādas izķertu vienā mirklī. Cerība un laime - pasaulē tās trūkst. Sapņu piepildījums, pilnības..
Arī asaru sāļās garšas man pietrūkst, jo nav iemesla raudāt - iet slikti visiem, tikai ne man. Man neiet nemaz.
Es vēlētos būt karstasinīga spāniete, kura griežas dejā, tāpat kā Enija. Es vēlos augstpapēžu kurpes, koši sarkanu kleitu un vienreizēju deju partneri.. Man veltītu smaidu ar tādu enerģijas un emociju pildījumu, kāds bija "Pīterā Penā". Es apzinos, ka vēlos par daudz un, kad sapņo, ir jāaizver acis, bet esmu pārāk nogurusi, lai tās aizvērtu.
Mazliet laumiņu putekļus un lidot tālu prom! Uz nekurzemi, kur nepastāv laiks, kur nepastāv garlaicība, ļaunums. Pat, ja tas prasa neiepazīt mīlestības saldo garšu, pat, ja tas liedz zināt, kas ir skūpsts, kas ir vecāki. Būt bērnam un tādam arī palikt - varbūt tas ir tieši tas, ko es tagad vēlētos!