Ilgi neesmu ķērusies pie rakstīšanas.
Šodien sapratu, ka to nemaz nemāku darīt. Tā īsti rakstīt. Turpretī, viņš māk. Un sanāk lieliski un viss cits. Jam, visu cieņu.
Vakar bija labi. Dzīvā mūzika turpat Rīgas sirdī - Līvu laukumā.
Cigarete viena pēc otras, kas piesārņo manu plaušu, bet.. Bija labi. Miers, klusums, vien ģitāras skaņas un skaļā balss, kas pāršalca visu laukumu pat bez mikrofona. Dona balāde.. Un, jā, tas bija skaisti.
Sailgojos pēc izlaiduma. Ne jau tās daļas, kur tevi noštraukā ar ziediem, iemet rokās grāmatu un atestātu. Arī ne tā, kur visi sanāk un smaida kamerām. Pat ne dzeršanas daļa. Dejas un dziedāšana - tā daļa.
Es prātoju par to laiku, kad viss aizgāja šķērsām. Kurā mirklī es mainījos? Un kļuvu tāda kā tagad? Kurā mirklī es sāku neciest cilvēkus? Neuzticēties tiem? Kurā mirklī es sāku šķirot visu, kas man apkārt notiek? Kurā mirklī es sajutos kā mīlot un kurā kā nīstot?
Es domāju par pagātni, tagadni un nākotni.
Pagātne ir atmiņas. Kas tāds, kas nekad vairs nebūs.
Nākotne? Kas tāds, kas vēl priekšā.
Tagadne - bullshits, kurā tu griezies vienā lielā virpulī un nespēj apstāties. Karuselis, kuru nav iespējams apstādināt.
Rozā čības ar pūciņām vasarā neizpaliks. Tāpat kā brauciens uz Jelgavu, tāpat kā bēgšana projām uz nekurieni, stopēšana, bohēmas baudīšana un viss pārējais.
Pie velna, vasarā man tač ir dzimšanas diena. Es kļūšu veca. :/
Ir pavasaris un putniņi čivina. Draugi palēnām sāk līst ārā no ziemas migām un mēs beidzot esam kopā. Es pēc tā ilgojos jau sen. Un nu.. pat reizēm varu teikt, ka esmu laimīga, ka nespēju novaldīt smaidu, ka, ka...
Par sevi šobrīd zinu tikai vienu - alu es nedzeršu, tomēr kaktusu sulu gribu pēc iespējas drīzāk. Ar Preses Bāru manas attiecības lēnām izirst un nu.. topā nāk atkal soliņi kronvalda parkā pie kanāla.
Lietus. Šodien tas samērcēja mani no galvas līdz kājām. Papēžu zābakiem saku lielu "Nē!", tāpat kā savu cacisko dabu es uz mirkli nolikšu malā... Burbuļu pūšanai pielieku punktu un savam nopietnajam ģīmītim pavēlu vākties.. Man taču ir skaists smaids, ne tā? Vajadzētu tākā to beidzot parādīt arī kādam citam..
"Ir pavasaris un es mācos smaidīt!" - tāds ir šodienas teikums, kas vēlies man pār lūpām.
Šodien sapratu, ka to nemaz nemāku darīt. Tā īsti rakstīt. Turpretī, viņš māk. Un sanāk lieliski un viss cits. Jam, visu cieņu.
Vakar bija labi. Dzīvā mūzika turpat Rīgas sirdī - Līvu laukumā.
Cigarete viena pēc otras, kas piesārņo manu plaušu, bet.. Bija labi. Miers, klusums, vien ģitāras skaņas un skaļā balss, kas pāršalca visu laukumu pat bez mikrofona. Dona balāde.. Un, jā, tas bija skaisti.
Sailgojos pēc izlaiduma. Ne jau tās daļas, kur tevi noštraukā ar ziediem, iemet rokās grāmatu un atestātu. Arī ne tā, kur visi sanāk un smaida kamerām. Pat ne dzeršanas daļa. Dejas un dziedāšana - tā daļa.
Es prātoju par to laiku, kad viss aizgāja šķērsām. Kurā mirklī es mainījos? Un kļuvu tāda kā tagad? Kurā mirklī es sāku neciest cilvēkus? Neuzticēties tiem? Kurā mirklī es sāku šķirot visu, kas man apkārt notiek? Kurā mirklī es sajutos kā mīlot un kurā kā nīstot?
Es domāju par pagātni, tagadni un nākotni.
Pagātne ir atmiņas. Kas tāds, kas nekad vairs nebūs.
Nākotne? Kas tāds, kas vēl priekšā.
Tagadne - bullshits, kurā tu griezies vienā lielā virpulī un nespēj apstāties. Karuselis, kuru nav iespējams apstādināt.
Rozā čības ar pūciņām vasarā neizpaliks. Tāpat kā brauciens uz Jelgavu, tāpat kā bēgšana projām uz nekurieni, stopēšana, bohēmas baudīšana un viss pārējais.
Pie velna, vasarā man tač ir dzimšanas diena. Es kļūšu veca. :/
Ir pavasaris un putniņi čivina. Draugi palēnām sāk līst ārā no ziemas migām un mēs beidzot esam kopā. Es pēc tā ilgojos jau sen. Un nu.. pat reizēm varu teikt, ka esmu laimīga, ka nespēju novaldīt smaidu, ka, ka...
Par sevi šobrīd zinu tikai vienu - alu es nedzeršu, tomēr kaktusu sulu gribu pēc iespējas drīzāk. Ar Preses Bāru manas attiecības lēnām izirst un nu.. topā nāk atkal soliņi kronvalda parkā pie kanāla.
Lietus. Šodien tas samērcēja mani no galvas līdz kājām. Papēžu zābakiem saku lielu "Nē!", tāpat kā savu cacisko dabu es uz mirkli nolikšu malā... Burbuļu pūšanai pielieku punktu un savam nopietnajam ģīmītim pavēlu vākties.. Man taču ir skaists smaids, ne tā? Vajadzētu tākā to beidzot parādīt arī kādam citam..
"Ir pavasaris un es mācos smaidīt!" - tāds ir šodienas teikums, kas vēlies man pār lūpām.
Garastāvoklis: Viss bumbās +/-
Mūzika: Damian Rice - The Blower's Daughter
5 čuksti | iečukstēt