Ši diena bija laba diena.
Pamosties no zvana un jau pēc 10min iziet ārā pa vārtiņiem, kur tevi sagaida sen nesatikts, neredzēts cilvēks, kuru nevarēja dabūt rokā vairākus mēnešus, ir jauki.
Atcerējāmies kopīgi bērnības pigorus un sirdī iegūlās tāds pozitīvs miers. Mana bernība laikam ir bijusi kaut kas pavisam krāsains, interesants un foršs.
Mazgāt koridoru ar 30l ūdens, kas tiek nogāzti pa trepēm lejā; braukt uz velosipēda diviem, kad viens traucē otram kaut ko saskatīt uz ceļa un viss beidzās ar mazu avāriju; bēgšana no vīrieša ar nazi rokā un slēpšanās vilciena cementa vagonā un kas tik vēl ne. Ir jauki to reizēm atcerēties.
Arī pagātne ir daļa tevis! Un savā pagātnē laikam nav lietu, ko būtu vērts nožēlot.

Pēc tam braukt uz centru un satikt Didzi.. Tas bija vnk ^_______^
Tik daudz kopīga ar otru cilvēku man liekas, ka man nav ne arvienu citu.
Tie paši žesti, skatieni, pat domas, kas iešaujas prātā teju vienā laikā.
Un ar viņu vienmēr kopā ir patīkami. Tā, ļoti jauki!
Bijām uz kino. Sex & the City bija ļoti, ļoti gara filma. Abi sākām smieties pie epizodes, kad būtu jāraud, visu filmu kko paralēli apspriedām, bet par pašu filmu varu teikt to, ka.. Jā, daudz maz bija pat Okey. Tikai nedaudz par garu.

Un arī Vivis pa ilgiem laikiem tika satikts. Parunāties gan diži nesanāca, bet nākamnedēļ gan jau bez Didža un citiem vīriešiem. Nu tā.