Mirklis pārdomu.
Dīvaini, es varu arī pēc pāris nedēļām nonākt reanimācijā, ja nu kkas noiet greizi.
Un es tagad domāju vai man būtu jābaidās? Jāielien stūrī, jāatmet visi kaitīgie ieradumi un cerēt uz to, ka maniem nerviem nekas nenotiks, es nekļūšu psihiski nelīdzsvarota vai arī es nenonākšu reanimācijā, minimums kā mēnesi..
No otras puses - es varu priecāties un baudīt uz pilnu klapi. Un, pat tad, ja es būšu sava organisma "labā" pielikusi kādu grama kaitīgumu klāt, man būtu ko atcerēties, ja nu tomēr man reanimācijā būtu jāguļ to ilgo laiku.

cik dīvaini un pretīgi vienlaicīgi. Es pret šo visu izturos mazliet par vieglprātīgu, bet ne jau sevi es sāpināšu. Cietīs citi, kamēr es gulēšu un manas krūtis cilāsies vienmērīgā elpā.
Dīvaini, ka es par to sāku domāt tieši tagad. Kad šķiet, ka pasaule daudz maz ir arī skaista. žēl būtu to visu pazaudēt, nekad nepiedzīvot, vairs neapzināties.

bet būs labi! Jādomā labas domas! Un vecākiem spītīgi jāiestāsta, ka es cenšos neiespringt (un es nemeloju).. Varbūt, ja es pārliecināšu visus citus, man arī izdosies sevi pārliecināt.

Un vispār, kāpēc gan, lai man paliktu slikti? Nepaliks. Es beidzot esmu uzkāpusi uz laimīga viļņa un turu līdzsvaru. lai pārāk nesapriecātos un neiekristu ūdenī.
Vilnim vēl garš ceļš līdz krastam. Tātad - man nekas slikts nenotiks. :)