Pēc ilgas vilcināšanās, noskatījos "Padomju stāstu"..
Ja es spētu aprakstīt to, kas manī tagad darās iekšā, tad šeit būtu pierakstīts pilns ar lamuvārdiem, jūtu zipšņiem un citām lietām, kas vārās, burtiskā ziņā, manī.

Cilvēki ir pretīgi kuņas. Varaskāra, nodevīga, smirdīga suga un šobrīd man riebjas, ka esmu viena no viņiem.
Nācijas piesaka savas vēlmes, bet cilvēki samaksā cenu. Ar savu dzivību. [Varbūt nav daiļrunīgi pateikts, bet šobrīd tam nav nozīmes].

Būtu maigi teikts, ka es ienīstu varaskāri, nežēlību un vēl pāris lietas, kas spilgti redzamas filmā un ikdienas dzīvē.
Jā, bez šīm lietām varbūt arī nevar tikt pārāk augsti, bet tik un tā.. Tad es labāk esmu zemu. Zemāk par zāli, ja vajadzīgs, bet es vienkārši nesaprotu. Un laikam nemaz negribu saprast.

Ir lietas, ko labāk nezināt. jautājumi, uz kuriem atbildes labāk nemeklēt.

Nāve.. Iespējams, laicīgi atnākusi, tā būtu glābiņš no daudzām lietām, atpestīšana.
Tomēr tādu nāvi, kādu pieredzējuši tik daudz cilvēku, tik daudz miljonu cilvēku.. Man ir žēl, ka cilvēki, tā saucamajo, augstāku mērķu vārdā spēj pastrādāt tik brutālu, masveidīgu noziegumu. Man riebjas.

Un es saprotu, ka tas nevienu nepišs ne tagad, ne arī vēlāk, bet..
Acīmredzot pirms-filmas dusmas, mijoties ar filmas laikā redzeto un pēc-filmas nīgrumu spēj raisīt nelielu eksploziju manī.. Tādu - pavisam, pavisam mazu.

Edit:
Un, padomā tik. Es ieeju draugos un izlasu vienu pašu vēstuli. No vieas ļoti jaukas meitenes, kura spēj mani atkal uztaisīt tik mierīgu un vairs nemaz dusmīgu. Lidmaņpuikam ir talants. :) Un es ļoti gaidīšu mirkli, kad varēsim saskrieties! At last! :))