Zin, pa šo vasaru es laikam esmu pagalam atdalījusies no tās baltās, pūkainās meitenes, kāda es biju agrāk.
Nemeklēšu vaininieku, bet.. esmu kļuvusi nevien riebīga, egoistiska, bet arī patmīlīga, griboša, ļauna kuce. Un, ziniet, tā ir tik viegli dzīvot. Pavisam viegli kā izrādās.

Man vajadzētu raudāt un solīt vairs nekad nepieķerties, bet es pasmejos un izmantoju.

Un es secināju, ka es meloju sev (un citiem). Manas garākās attiecības nav ar Valdi. :D
Esmu kopā ar kādu jau vairāk kā gadu. Visi pārējie nāks un aizies, bet tas cilvēks paliks. Es to zinu.
Un sauciet mani par stulbu, bezsmadzeņu radījumu, dīvaino vai kā savādāk.. Bet 28 gadu vecumā es ar viņu aprecēšos, ja vien mēs abi nebūsim jau izprecināti ar citiem. Un par mīļākajiem palikt arī nebūtu tik slikti.
bet par spīti tam, es tik un tā uzskatu, ka esmu brīvs cilvēks, kas var darīt ko grib.

Un es nemaz vairs neesmu tāda, kas meklē ko konkrētu, uzticamu, drošu, stabilu, nopietnu. Pie velna, esmu jauna un man visa dzīve vēl tam ir priekšā. Tagad.. Tagad es nedaudz padrāzīšu cilvēkus, izmantošu un aizsviedīšu prom, tāpat kā viņi to grib darīt ar mani. Un ir darījuši.

Bet vislabākais ir tas, ka es vairs nepārdzīvošu, jo nelaidīšu nevienu klāt.
Vēl tikai jānoindē tas viens, pret kuru man arvien ir stipras simpātijas, par spīti Valdim un tam citam.. Kā? Es vēl izdomāšu.
Varbūt es vienkārši to varētu viņam pateikt. Tīri lai papriecātos par sejas izteiksmi, kādu viņš rādītu. Tīri aiz tā, ka pēc patiesības pateikšanas viss varētu mainīties radikāli.

Pirmais posms, lai tiešām kļūtu par Asbest sievišķi. Neko nejust, nevienam neticēt.. Būt pašai un ņemt, ko dzīve piedāvā..

Un es saprotu, ka šis viss nemaz neizklausās pēc manis un var jau būt, ka pie visa šobrīd vainīga ir Mokka, bet.. Reāli tieši šādai būt, būtu vislabāk. Gan man, gan esot ar citiem.