Kā tas ir iespējams, ka es vairs nevaru sarunāties virtuāali? Man jau sen riebjas skype, jā, dr.lv un viss cits. Man vajadzīga dzīve un dzīva saruna, ar visiem acu skatieniem, smaidiem un citiem sīkumiem.
Es sēžu pie vēstules 15min un man ir uzrakstīts viens terikums. VIENS. Kurš sasāv no veseliem četriem vārdiem. Vecajai Enijai jau tur būtu aizgājušas sazin cik tūkstošu zīmes..
Un kā tas sanāk, ka tieši adresātam es gribētu uzraxtīt vairāk, bet nevaru?
Jūtos ļoti ne-tā.
Vispār manī plosās daudz jautājumu. Tīri sadzīviski kā mēs kko dabūsim gatavu? Tīri reāli vai ir tā, ka es tulīt tik skaisti neapdedzināšos?
Es viņu esmu satikusi uz divu roku pirkstiem uzskaitāmas reizes un tomēr man viss iekšā sāk vārīies kā iedomājos par viņu. Tie ir tie taureņi vai kā? :D
Teju divus gadus man bija tā kā bija. Es nevienu citu negribēju redzēt, man bija tas viens vienīgais, augstais pjedestāls, kas šķita nesasniedzams kā zvaigznes. Ja nav, tad nav.. Viņam nebija un es likos mierā. Un tikmēr, kamēr mēs tikāmies man bija grūti aizmirst par mazo apsēstību, jo viņš bija aizsniedzami tuvu, bet nē.. es neriskēju, es palaidu daudz iespēju garām un varbūt, ka labi.. Varbūt, ja nebūtu palaists garām, mēs vairs nebūtu draugi, bet tagad tač esam un tieši tā ir tā visa galvenā sāls, kuras dēļ es neriskēju.. - lai nezaudētu kā cilvēku.
Pēc Dzelzs Vilka man bija lielākais (atkal) trieciens ar bomi pa galvu, jo nāca kāds cits sirdij tuvs. Un es jau atkal uzcēlu mūri ap sevi un centos spītīgi iestāstīt, ka nē un nē.. Ka man vajag to pirmo un, ka patīkamas sarunas ar otro nemaz nav tik patīkamas, ka viņš nemaz nav tik jauks un, ka vienīgais uz ko es varu cerēt ir draudzība un arī tas ir stipri apšaubāms, jo... nu tā ir.
Un nākamo reizi man atkal bija tā, ka man patika ar viņu sarunāties, jo ar viņu tas sanāca brīvi. Par visu.
Viņš uzdeva jautājumu, kuru es atkal norakstīju uz es-tikai-iedomājos-ka-tur-apakšā-ir-māji
Un tas nekas, kā viss tas sākās. Ar joku, kas izsauca besi un tikai pēcāk tika labots uz kaut ko pavisam jauku un mīļu...
Un , jā, es viņu pielaidu tuvu un nu... negribu, lai man tas būtu jānožēlo. Mirklīgu laimi, eiforiju vēlos. Un tas ir tas, ko vēlējos jau ilgi. (:
Un man nav ne jausmas, kāpēc es to uzraxtīju te. Varbūt tādēļ, ka es vairs nevaru izslēgt smadzeni, lai nedomātu par viņu. un nevajag ar.
P.S. heh, un nu 23.datuma ierakstam vairs nav jēgas nekādas. jo viss ir mainījies. ^_____^
Es sēžu pie vēstules 15min un man ir uzrakstīts viens terikums. VIENS. Kurš sasāv no veseliem četriem vārdiem. Vecajai Enijai jau tur būtu aizgājušas sazin cik tūkstošu zīmes..
Un kā tas sanāk, ka tieši adresātam es gribētu uzraxtīt vairāk, bet nevaru?
Jūtos ļoti ne-tā.
Vispār manī plosās daudz jautājumu. Tīri sadzīviski kā mēs kko dabūsim gatavu? Tīri reāli vai ir tā, ka es tulīt tik skaisti neapdedzināšos?
Es viņu esmu satikusi uz divu roku pirkstiem uzskaitāmas reizes un tomēr man viss iekšā sāk vārīies kā iedomājos par viņu. Tie ir tie taureņi vai kā? :D
Teju divus gadus man bija tā kā bija. Es nevienu citu negribēju redzēt, man bija tas viens vienīgais, augstais pjedestāls, kas šķita nesasniedzams kā zvaigznes. Ja nav, tad nav.. Viņam nebija un es likos mierā. Un tikmēr, kamēr mēs tikāmies man bija grūti aizmirst par mazo apsēstību, jo viņš bija aizsniedzami tuvu, bet nē.. es neriskēju, es palaidu daudz iespēju garām un varbūt, ka labi.. Varbūt, ja nebūtu palaists garām, mēs vairs nebūtu draugi, bet tagad tač esam un tieši tā ir tā visa galvenā sāls, kuras dēļ es neriskēju.. - lai nezaudētu kā cilvēku.
Pēc Dzelzs Vilka man bija lielākais (atkal) trieciens ar bomi pa galvu, jo nāca kāds cits sirdij tuvs. Un es jau atkal uzcēlu mūri ap sevi un centos spītīgi iestāstīt, ka nē un nē.. Ka man vajag to pirmo un, ka patīkamas sarunas ar otro nemaz nav tik patīkamas, ka viņš nemaz nav tik jauks un, ka vienīgais uz ko es varu cerēt ir draudzība un arī tas ir stipri apšaubāms, jo... nu tā ir.
Un nākamo reizi man atkal bija tā, ka man patika ar viņu sarunāties, jo ar viņu tas sanāca brīvi. Par visu.
Viņš uzdeva jautājumu, kuru es atkal norakstīju uz es-tikai-iedomājos-ka-tur-apakšā-ir-māji
Un tas nekas, kā viss tas sākās. Ar joku, kas izsauca besi un tikai pēcāk tika labots uz kaut ko pavisam jauku un mīļu...
Un , jā, es viņu pielaidu tuvu un nu... negribu, lai man tas būtu jānožēlo. Mirklīgu laimi, eiforiju vēlos. Un tas ir tas, ko vēlējos jau ilgi. (:
Un man nav ne jausmas, kāpēc es to uzraxtīju te. Varbūt tādēļ, ka es vairs nevaru izslēgt smadzeni, lai nedomātu par viņu. un nevajag ar.
P.S. heh, un nu 23.datuma ierakstam vairs nav jēgas nekādas. jo viss ir mainījies. ^_____^
Garastāvoklis: labs
2 čuksti | iečukstēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}