Kādu mirkli neesmu rakstījusi, bet neuztraucaties, dzīva vēl esmu.

Izlaidums dvīņiem ievilkās un es atgriezos vairāk kā pusotru dienu vēlāk kā biju paredzējusi, līdz ar to neko prātīgu neizdarot, bet gan sāpju pilni kustoties ierados vakarā mājā, lai truli apsēstos pie kompja un uzklausītu māsas dinģēšanos "Tu nebiji mājās 3s dienas un es ar tevi gribu parunāties.. annija, cikos iesi gulēt? parunā ar mani! Man ir garlaicīgi! Kas bija tas un tas?" ;D

lai vai kā - pa daļām.
__

Cola Mentos diena jau bija nez kurā pēc kārtas, kas gāju tusot, čillot un kā savādāk labi pavadīt laiku.
Vakarā nokavējām pēdējo trolejbusu un abas ar Mošķi devāmies pie manis ar tramvaju un labu gabalu čāpojām ar kājām. Pie manis ieradāmies pirms 1niem :D
Šitādas sarunas vajag atkārtot biežāk, jo, nu jā, reizēm tas ir vajadzīgs (kā izrādas, arī man) un.. Viņa ir lāga zellis. :)

Nākamā diena:
15:25 man bija autobuss uz Liepāju, kuru nedrīkstēja nokavēt, tāpēc ne ilgi pēc pamošanās devāmies centra virzienā. Jau tramvajā esot atklāju, ka esmu aizmirsusi pašu dārgāko - fotoaparātu. :D Pēcāk sekoja vēl vairāku priekšmetu veidots saraxts, ko tikai esmu aizmirsusi mājās. ;D
Ķemmi, man par laimi, Zane nopirka un izpūrušai nenācās staigāt. :D bet nu labi.
Autobusā bija garlaicīgi un es pat vietām atlūzu, cieši apskāvusi savas somas. :D
ierados vēja pilsētā vairāk kā par pusstundu agrāk kā biju raxtīts internetā. Dabūju gaidīt dvīņus (māsīca un brālēns), lai tie mani savāc. dzēru kafiju un bazarēju ar kādu puisi, kurš meklē kādu, kurš šamo aizvestu mājās vai iedotu naudu ceļam. Tākā čalītim bija nopietna poha un man viņš šķita redzēts turpat liepājā, aizbildinājos, ka man nauda ir uz kartes un palīdzēt nevaru.. Naudas jau nebūtu žēl, bet.. Reiz pa reizei, nav jābūt tik cukur-foršai.
nabaga brālēnam vakarā netika ļauts gulēt, jo ar māsīcu pļāpājām par visu ko tādu, kas sakrājies mēnesi uz sirds. :D
Nākamajā ritā bija lielā izlaidiena diena. Trakums, dvīņi jau tulīt ies universitātē un katrs aizies uz savu pusi.. Un, ja nu tā padomā, tas man draud tas pats pēc diviem gadiem.. Mēs visi kļūstam veci / lieli.
Visi tik jauki izskatījās [un man nebija fotoaparāta sava, tāpēc bildes bija nu tā.. :/]. Bet vismaz viņiem uzvārds bija alfabēta sākumā un viss tas ievad-pasākums bija gana ātrs. Ātri apsveicām un izgājām pastaigāties.. :)
Mani pielauza palikt uz afterpartiju un, lai gan, sākumā nebiju sajūsmā, jo nevienu teju nepazinu + man nākamajā dienā bija jādodas paraxtīt līgumu... pēc *puppy eyes* māsīcas skatiena piekritu. xD


Pati balle bija forša. Viss sākās ar brālēnu, kurš mani kā jau vienmēr, uzlūdza dancāt.. ^__^ nodejojām pāris dejas, sapazinos ar pāris cilvēkiem, iedzēru, sadzēru uz kādu tur veselībām, nedaudz uzēdu un atkal iedzēru [un man arvien nekas nesit galvā lai kādu koktēli es sataisītu kunģī]..
Vēlāk jau atkal mani visi izdancināja un nu jā..(tā dancājām līdz rītam) kā jau ballei pienākas, viss sastāvēja no vīniem, šampjiem un dančiem (šņabjiem, dziedāšanas & stuff)..
Bija cilvēki, kas gulēja salāt-šķīvjos, bija tādi.. Citi planēja apkārt īsti neapjēgdami, kur ir un kā šeit nokļuvuši un bija normālie cilvēki, kuriem nebija iesitis galvā vai iesitis maz.. :D
Brālēnu gan vēlāk nācās piskatīt un sanāca ar uzrasties blakus īpaši draudīgai žņaugšanas tūrei un viņiem likt atlipt vienam no otra.. Visādi pigori gadījāss, bet vispār man patika.
Dziedāt dziesmas ejot uz jūru, noskatīties kā puika kāpj uz sētas un gandrīz pārveļas tai pāri un nu jā.. :)

Mājās bijām ap pus7ņiem un arī tikai tāpēc, ka biki piegriezās vāķīt tos, kas bija iedzēruši krietni vairāk par mums. ;/
____

Pēc māsīcas stāstiem izrādās, ka man tomēr mūžā ir bijusi viena bezfilma. Toreiz, kad sanāca pirmo reizi piedzerties tā no sirds, uztaisot tik drausmīgu koktēli kunģī, ka es brīnos, ka dzīva esmu palikusi un vēmu tikai 4tras reizes, šķiet. :D

Protams, darba līgumu es šodien neaizgāju uzraxtīt, jo nepaspēju ierasties rīgā laikā. Ja godīgi, tad tikai pus6šos es vsp izlīdu no gultas un līgums bij jāparaxta 1nos. :D

Un tad sākās garais, 3,5u stundu mājupceļš starppilsētu autobusā un te nu iecitēšu to, kas man tapa(murgs baigais ar dziļu, nevienam citam nesaprotamu domu un bez domas. Vnk raxtot):

"Un jau atkal es domāju par daudz. Kā tas nākas, ka lasot, esot, darot jebko citu, es allaž domāju par vienu? Agrāk tā nebija.
Sirds tik ļoti nocietināta, bet vāja.
Mani neastāj sajūta, ka jāriskē un, ja nekā savādāk - jāaizmirst.
Apkārt ainava mainās ik sekundi, bet es to pat neredzu, esot ieurbusies domās par to, kas mani atkal spētu padarīt par stipru.
Es slēpjos aiz klusuma un tumsas, aiz grāmatām, aiz visa, lai man nebūtu jācieš un jāizjūt sāpes, bet es pat vairs nespēju izjust laimi. Laimi, kādu var radīt uzdāvināts plīša lāsīts bērnībā vai sagādāt pirmais skūpsts. Tādu - no sirds.
Es apspiežu greizsirdību, ilgas un mīlestību. Šo visu es noliedzu, kaut zinu, ka to visu (vai gandrīz visu) spēju izjust ik mirkli.
Vienīgais par ko man bail, ka mīlestība pārvērtusies par atkarību.
Prātoju par sajūtām, kad esmu līdzās. Kļūstu skumja, jo zinu, ka viņš var būt visu citu, tikai ne mans. Tomēr kāds, kurš skaļi man teica, lai atzīstos, manu kunģi apmeta otrādi. Lai mēģinot, riskējot.. man bail.
bailes no atraidījuma nav tik ļoti lielas kā bailes pazaudēt. kā cilvēku.
Tāpēc labāk lai paliek kā ir. Gribot.
Bailes zaudēt ir stiprākas kā vēlme iegūt. "

"Tik vienkārša lieta kā pateikšana man sagādā milzīgu cīņu ar sevi, kurā es laicīgi izlemju atkāpties.
Teju vai pazīstot cilvēku, šoreiz man grūti ir prognozēt kāda rīcība būtu jāsagaida."

šādi gaidot es savu iespēju palaidīšu garām, bet vismaz es nepazaudēšu cilvēku..