Cilvēki ir stulbi. Reizēm.
Es jau nesaku, ka pati neesmu stulba, jo esmu, bet ne jau tik ļoti... o.O

Vispār man pamatīgi riebjas, ka man uznāk besis tad, kad visi pārējie ir sapļaukāti ar salātlapām un jūtas labāk.
Anna, Svilpe, ***** un ******. Reiz pa reizei gribas to mazo "paldies", ka esmu pavadījusi entas stundas, lai viņiem atkal ir labi. Bet okey.. iztikšu kā ir.

Muļļas tie cilvēki. daudz ko dara tikai, lai būtu kruti. Riebjas, ka šitā moca un par velti. aizmirst, ka otrs nav no akmens un zem krūts tam otram ar ir pukstoša sirds.
Cilvēks bez sirdsapziņas, vainas apziņas, kas nodarījis tik pretīgas lietas... lai pūst tai smirdoņā, savā nākotnes sapņu mājā..

Man ir katastrofāli vajadziga jūra, smiltis un miers, kāds, kas vnk ir blakus, kad vajag. Bez zemteksta, bez īpašām saitēm...

Morālās pohas ir ievilkušās un radījušas jaunas problemas, bez kuram varēja arī iztikt. Pietiek reiz sapņot, meitēn, pietiek.

Lietus līst un izēd man dvēseli. nekas, ka smaidu un smejos, nekas, ka esmu tur, kur man jābūt.. Pie velna, es jūtos kā emo un tas sūkā. dziļi.

Šovakar es iešu gulēt un ceras, nedaudz ilgāk kā pēc mēnesa man būs nauda par ko nopirkt laimi. Biļeti uz jūru ar akmeņainu krastu. Es beidzot atcerējos, kur tāds bija.

Kadēļ dvēselei plāksteri nemaz nav tik viegli piemeklēt? un izlavētajā mēness aptiekā to nevar nopirkt?