vakardiena bija jauka. Lai gan nekas izcili spīdošs tajā nenotika. Edzis mani izrāva ārā no tā "visa" un man bija labi. Tāpat, neko nedarot, braucot ar riteni, guļot uz segas un cenšoties nekliegt. No laimes, no prieka, nav ne jausmas no kā..
Paldies Tev, Edzi, par vakardienu!

Un štrunts par to, ka mana pēcpuse ir ieņēmusi velosipēda sēdekļa formu un, ka divi pirksti ir tūlznās un viens - zils.. :D Tās ir nieka kara traumas, kas pienākās. :D