Pretīgi tādēļ, ka man ir labi. Labi, jo es biju riebīga pret cilvēku, kurš agrāk man nozīmēja pietiekami.
nemaz nebiju domājusi, ka reiz spēšu būt tik godīga un pateikt kādam to, ko pateicu viņam.
Labi, tā bija patiesība, bet tik un tā.
Agrāk ievēroju pieklājības normas. Par to, ko drīkst teikt, ko jānoklusē. Nebilst ne vārda par to, kas otru spēs ļoti sāpināt un nu... to izdarīju. Tā - bezceremonāli.
varbūt uz mirkli pat gribot būt pretīgai maitai un sajust to kā viņam sāp.
Patiekt kādam, kurš arvien domā, ka esmu pasaules Dievs, kurš mani ceļ augstāk par debesīm... Kādam, kas klusībā par mani vēl domā..

Labā Enija aizgāja parotaļāties uz kaimiņa dārzu.

Esmu pretīga kuņa. Un nu tagad to apzinos.

Viss vienmēr var būt citādi.
Viņš nāca pie manis ar miera izlīgumu, papīra uzdruku, kur raxtīts "Mēģināsim atgūt mūsu iepriekšējo draudzību, bez jūtām, bez visa cita. Kā agrāk".. Un es?! Atbildēju. Tikai ne tādiem vārdiem, kā būtu gribējis viņš un kā - es..

Un mirklīgais ļaunais prieks pagaisa gandrīz uzreiz pēc sarunas, no kuras viņš sāpināts atkāpās, sapratis, ka no manis nav palicis nekā. Un tā domājot - tā arī ir.

Sevi es pazaudēju. Atradusi neesmu. Es visu laiku esmu tāda, kādi ir mani priekštati `kādam vajadzētu būt, lai patiktu`.. Un varbūt daļa manis tāda arī ir. Bet nevienu reizi vien esmu nonākusi pie slēdziena, ka sevi es nepazīstu, ka esmu tukša čaula, ka neesmu nekas..
Un kamēr es pati sevi nespēju atrast, arī mani neviens nevarēs atrast, jo nekā taču nav!

Nožēlojami. Pat ļoti.