Šodiena.. Vai nu es tiešām jūdzos vai arī speru soli uz vēl nezināmām tālēm. Augstākām. Varbūt.

pat tas, ka es jūtos nožēlojami, nespēj mani skumdināt. Precīzāk, man skumt nav laika. Pirmā brīvlaika diena un es nebūt neizjūtu, ka man ir brīvs. Pati sevi esmu iecēlusi par vergu, kas vāra, pulē, mazgā, kārto. Es neatceros, kad pēdejo reizi virtuve ir izskatījusies tik civilizēti un, kad miskaste ir tik ātri piepildījusies. Man nav ne jausmas vai manā istabā jelkad ir bijušas tik maz mantas kā tagad..
Viss ir izmests ārā.
Reizēm vajag no kaut kā atbrīvoties, lai radītu vietu kam jaunam.
Tāpat, es uz mirkli sajutos kā māte. Es nomieirnāju raudošu bērnu, kas apdedzinājis pirkstus un kāju, es sadziedēju visu tiktāl, ka mazais noslauka asaras un pasaka paldies. Un, pat tas, ka bērns bija mana māsa, man liek justies labāk. Tā sajūta, kad es patiesi nobijos, kad īsti neapjēdzot ko dari, kad jau pēc viena uzmesta skatiena sāc viņai palīdzēt pat nenoskaidrojis, kas īsti noticis.. Pēc visa tā, man tas lika samulst. It kā mani vadītu kāds. Kāds augstāks spēks, sakot priekšā, kas jādara. Krīzes situācijā, laikam, jau esmu noderīga. Un ātra.

Jautājumu nav

Es neprasu no Tevis tikpat kā neko
ne vārdus glaimojošus,
ne mīlestību karstu,
ne domās pievērsties man,
ne arī uzmanību neviltotu.
Man nevajag draudzību skaisto,
Tavas dzejas rindas,
Tavus skūpstus kvēlos,
tavu acu skatienu,
ne arī tavu maigumu es vēlos.
Vai dzirdi?
Tu man nenozīmē pilnīgi neko!
Man apnicis būt...
par stabu Tavā ceļā,
par marioneti Tavās rokās,
par provokāciju vergu...
Ej nost no mana ceļa!
Ej nost, mana pagātne, dārgā.

Man gribētos, lai es tā arī domātu. Par to pašu lietu, kas smacē tik ļoti.
Es ļoti sparīgi sev centos iegalvot, ka nekā nav, bet es meloju sev. Cetos sevi pārliecināt, bet tik nesekmīgi.