Tas ir tik drausmīgi kaut ko atlikt uz beidzamo brīdi, bet tādi jau ir tie jaunieši.
Beidzot uzliku pauzi `Kyle XY` (lai gan man palika tikai 5as sērijas līdz pilnībā būšu noskatījusies visu) un sāku mācīties.
Ir laikam tā, kad es pieķeros, es gribu visu līdz pilnībai. Tad nu arī tiku pie pašradītās pilnības. xD Bioloģijas darbs gatavs tikai nieka trijās stundās.

Sliktas ziņas: Vēl vismaz vienu referātu šodien vajadzētu paspēt uztaisīt.
Vēl sliktākas ziņas: Rīt pēc skolas jāstrādā.
Pavisam, pavisam sliktas ziņas: Pēc darba būs jāmācās angļu valodas Check-Up un jāuzmeistaro vēstures "drazas" (veselas divas), divas kultūras vēstures "drazas" un vēl viens literatūras dranķis. Auč.

Šodiena bija interesanta diena. Nevien tādēļ, ka es jau atkal uz skolu aizčāpoju tā starp-citu tikai, nevis tādēļ, ka darbā gāja vēl interesantāk, bet tādēļ, ka, braucot mājās, autobusā satiku Andrīti.. Mans mazais, mīļais puisītis ir izaudzis smaidīgs un laimīgs, tik pavasarīgi uzreiz palika ap sirdi, ieraugot viņu.. Mēs runājāmies un tad viņš man uzdeva jautājumu - vai esmu laimīga. Un es nezināju, ko lai atbild.
"Es zinu tikai to, ka neesmu nelaimīga." Bet vai ar to pietiek atbildei? Vai ar to pietiek apziņai? Aizdomājos.

Jā, it kā jau viss manā dzīvē ir labi un kārtībā, bet vai ar to pietiek?