Iesākums bija tik labs. Iesākums dienai. Iesākums cerībām..
Un nu vairs nav. Tām nav turpinājuma. Nav.
žēl, protams, bet laikam tā tam ir jābūt.
Varbūt, ja es būtu cits cilvēks, cita persona, ja manī būtu tā "cita" viss būtu savādāk, bet tā nav un nebūs, jo nevēlos mainīt kaut ko tikai tādēļ, lai varbūtēji, iespējams, tikai uz laiku iegūtu pilnīgu laimi. Iespējams, neiegūtu to nemaz.
Prāts saka, ka vajag aizmirst, atrast ko citu, tomēr sirds neklausa. Neklausa jau ilgi un, liekas, ka vēl ilgi neklausīs. Ar prātu es apzinos, ka man būtu jāpateicas par to, kas ir tagad, jāizbauda tas, nebūtu jāalkst pēc kā vairāk, tomēr.. Šobrīd tam nav nozīmes, jo sirdsbalsij allaž ir lielāka vara kā prātam. Vismaz šoreiz. Šo pirmo reizi, kad sevi nav iespējams iespaidot, lai kā censtos.

Es justos labāk, ja viņš pateiktu "nē", es vismaz nemocītos, necerētu. Es arvien klusībā alktu, bet vismaz viens jautājums no prāta būtu ārā, tomēr tu nesaki. Tu spītīgi klusē un izliecies, ka viss ir kārtībā. Kamēr mana dvēsele asiņo, kamēr es netieku galā ar sevi un savām jūtām. Kamēr tik spītīgi cenšos tās neparādīt.
Man nav vairs spēka. Man gribas izbeigt tās balsis galvā, nosmacēt tos saules stariņus, kas liek prātot ik brīdi vai ir vērts uzdrošināties. Tu zini, ka es to nerakstu par kādu citu. Jau ilgi to zini, bet neatbildi man neko. Nekad neatbildi. Nekad neko nesaki. Es varētu solīt, ka nekas mūsu starpā nemainītos, lai ko tu teiktu, bet es to nesolīšu. Visu var pazaudēt vai iegūt, bet man nav drosmes riskēt. Nav drosmes likt uz spēles tik daudz. Daudz no manas puses. No tavas? Es nedomāju, ka tu to uztvertu kā ko "daudz", vismaz ne pēc pēdējā laika izteikumiem, kas, patiesībā, pat sāp.

Gribētos nospļauties par visu un aizmirst. Aizmirst visu, kas bijis un varētu būt.
Visi atzīst to pašu.. Bet tu esi akls, jo neredzi vai nevēlies redzēt. un es pat varu iedomāties - kādēļ, bet es labāk neiedomāšos. Es negribu mainīties kaut kā dēļ. Pat, ja šis "kaut kas" esi tu. Tu, kam esmu atdevusi visu, cik nu vien var atdot neatklājoties, turot jūtas cieši pie sevis.

Besis izbeidzās. Gluži kā teicu Didzim vakar: "Šai konkrētajā mirklī man pasaule riebjas, bet no rīta es biju maija saulīte un gan jau rīt ar tāda pati būšu". Un man vajadzēja tikai gandrīz 22 pilnas stundas, lai es atkal būtu tāda pati kā pirms-pasaules-katastrofas-sajūtas. Vēl arvien es domāju un besos, bet nu jau ir labāk. Man vismaz tā šķiet. Laikam jau tomēr esmu stipra. Arī iekšā, ja reiz pat esot neforši, neieslēdzos četrās sienās, bet cenšos dzīvot. Un iznāk. Var jau gadīties, ka netik labi kā pašai gribētos, bet... jūtas, domas un besi var pat nolikt malā, lielākajā daļā gadījumu.

Uz darbu gan nebija spēka aiziet, atkal. Esmu laikam slikts darbinieks, bet.. man bija vienīgi vēlme iedzert (ko es protams nerealizēju, jo sastopoties ar alkoholu es saprotu, ka nemaz to negribu).

Šitā diena visa pilnībā bija pasīva. Cilvēki sašļukuši, tāpat kā es.
Jau skola. Ak vai.. Īstenībā, no vienas puses prieks. Liels prieks, bet no otras,. Es neatteiktos no tā, kas man bija šovasar. Bija tač labi, ne? ^,^