Besis izbeidzās. Gluži kā teicu Didzim vakar: "Šai konkrētajā mirklī man pasaule riebjas, bet no rīta es biju maija saulīte un gan jau rīt ar tāda pati būšu". Un man vajadzēja tikai gandrīz 22 pilnas stundas, lai es atkal būtu tāda pati kā pirms-pasaules-katastrofas-sajūtas. Vēl arvien es domāju un besos, bet nu jau ir labāk. Man vismaz tā šķiet. Laikam jau tomēr esmu stipra. Arī iekšā, ja reiz pat esot neforši, neieslēdzos četrās sienās, bet cenšos dzīvot. Un iznāk. Var jau gadīties, ka netik labi kā pašai gribētos, bet... jūtas, domas un besi var pat nolikt malā, lielākajā daļā gadījumu.

Uz darbu gan nebija spēka aiziet, atkal. Esmu laikam slikts darbinieks, bet.. man bija vienīgi vēlme iedzert (ko es protams nerealizēju, jo sastopoties ar alkoholu es saprotu, ka nemaz to negribu).

Šitā diena visa pilnībā bija pasīva. Cilvēki sašļukuši, tāpat kā es.
Jau skola. Ak vai.. Īstenībā, no vienas puses prieks. Liels prieks, bet no otras,. Es neatteiktos no tā, kas man bija šovasar. Bija tač labi, ne? ^,^