Ir bijušas jaukākas dienas, bet šai nav ne vainas.
Ir labi atgriezties Rīgas ikdienā, labi satikt draugus un sa-hagot viņus. Pa ilgiem laikiem es novērtēju atkal šejienes dzīvi, kad ne mirkli nav jāsēž bezdarbībā un jālauž galva par to, ka darīt nav ko.

Satikt Začiju un Mošķi ir jauki. Pat tad, ja šie to vien dara kā plēšas un ķīvējas. Arī Kūku satikt ir jauki un Arti.. Edzi arī.
Jauki sēdēt saulē, kad pa mirklim tevu miesu aplenc vēja nesti ūdens pilieni. Mierīga diena, dziļi mierīga. Teju bez sarunām, ar daudz pārdomām. Par viņu, tevi un sevi.
To jautājumu es beidzot uzdevu. Vien šķelmīgs smaids un viss. Dīvaini.

Linda tomēr negulēja. Apliecību aiznesu. Un divas stundas arī nopļāpājām.
Vēlāk pusstundu senči lasīja morāli par kavēšanos, manu izturēšanos, attieksmi un smēķēšanu.
Nu piedodiet, mīļie vecāki, ka esmu tāda izaugusi - ar savu lepnumu, spītu un, sev tipisko, riebīgo/pohujistisko attieksmi. Es neesmu balts enģelis un upuru jērs. Vietā un nevietā stājos par sevi, ja uzskatu, ka tas vajadzīgs.

Domāju par viņu. Sāku domāt, ka neesmu raudājusi, kopš esmu ar viņu. Viņš manī sēj kaut ko dziļi dīvainu. Lai gan es baudu un ņemu, ko varu, es tomēr.. nejūtu. Nemāku aprakstīt. Apziņa, ka nedrīkst šim cilvēkam pieķerties raisa blakusefektu. Un šoreiz, nebūt ne uz to labāko pusi, bet tik un tā.. Es to pārdzīvošu un, kad viņa vairs nebūs, ej nu sazin, varbūt būšu tāda pati kā biju, lai gan šaubos.

Gribas pīpēt, bet mutere mājās un ārā vesels bars puspliku strādnieku ļoti aktīvi kaut ko būvē un zāģē. Riebjas griezta koka smaka, riebjas darvas smārds.
Visumā, man šodien daudz kas riebjas.
Es vairs teju nerunāju, neēdu, neraudu un nejūtu.
Valdim aizsūtīju vēstuli, kuras saturu tā arī nenoformulēju. Viņš domu neuķēra un atkal viss paliek iesaldēts.
Brīvību vai dzīvību? Nezinu, ko gribu vairāk..
Man patīk būt ar viņu, viņa skūpsti un glāzti, bet, ja tā padomā.. to man spēj sniegt ikviens un tomēr, es esmu godīga meitene un nelaižu pa kreisi, ikreiz godīgi pasakot, ka neesmu brīva.

Vakar noskatījos "Pludmali", atsāku lasīt to sasodīto Koelju grāmatu, kas bija nogrūzta somā un nevilkta ārā pāris dienas.
Sasodīti daudz pārdomu.
Par visu. Atkal jau par viņu, tevi un sevi.
Liekas, ka pasaule griežās tikai ap trim cilvēkiem un pārējo vienkārši nav. Ir jau, bet ne tagad.

Varbūt man vienkārši gribas sexu un tāpēc man gribās Valdi tik ļoti. Bet, pie velna, es neko nesaprotu un negribu saprast.

Man laikam šodien tā īsti nav ko darīt, tieši tāpēc es te tik daudz rakstu, bet.. Vienmēr jau paliek iespēja šo visu nelasīt.
Man sagribējās uzrakstīt to, ko es pa šodienu paspēju sagudrot, gan staigājot ar Purmaļu Armandu pa rajonu, gan vispār, kamēr man tīri praktiski darīt nebija ko.

Nemris. Man tas bērnelis pietrūkst. Vispār man sāk pietrūkt cilvēki tikai tad, kad es ar viņiem kādu mirkli neesmu satikusies un ar Zani tā normāli - divatā - nav sanācis tikties jau krietnu laiciņu. Šodien dikti sagribējās ar viņu parunāties. Par visu karuseli, kas viņai notiekas dzīvē, gan to, kas sakrājies manī.
Prieks, ka toreiz Andrejsalā aizgājām parunāties un salīgām mieru un nu pat atsākām komunicēt.
Tīrās šausmas, ka pus gadu ir iespējams vispār ignorēt otru tīri aiz apnikuma, aizvainojuma un devu dusmu.

Viva. Skuķēns, kurš man līdzās ir bijis es-pat-vairs-nezinu cik gadus, bet kļuvis man par labu draugu un tomēr.. Par spīti tam, mums kontakts ir pamatīgi noplacis dēļ darba, vīriešiem un citām figņām. Žēl, bet es ceru beidzot to atjaunot. Vismaz tādā līmenī, lai nebūtu kauns satiekoties padomāt, ka ar viņu neesmu tikusies "jau kalendāra lapas jāškirsta, cik ilgi".
Bez tam, es turu tagad par Tevi īkšķus un ceru, ka viss nokārtosies!

Edzis. Pa kuru mirkli mēs paspējām sākt tik aktīvi "satusot" es pat nepamanīju.
Atceros, ka agrāk man vispār nebija prātā ienākušas domas, ka mēs reiz teiksimies biežāk par reizi pusgadā. :D
Cilvēks jauks un mīļš un.. var jau teikt, ka nu arī gana sirdij tuvs un kontaktu pārtraukt negribētos. Laikam vēl viens cilvēks, kuru es uzskatu par draugu. Labu.

Mošķis. Dīvaini, ka agrāk man viņa nepatika, jo cilvēks sirsnīgs un jauks. Ar savu asumu raksturā un pāris lietām, kas tracina, tomēr.. Foršs skuķīts. Žēl tikai viens - ka Valda dēļ mazliet tas "jaukums" ir pazudis tādu vai citādu iemeslu dēļ. Un es ceru, ka viss tas atgriezīsies kaut kad tad, kad viss šitais būs garām (bet šobrīd es to negrasos paātrināt. ļauju visam ritēt pa straumi).
Smieklīgs liekas fakts, ka mums brīžam ir tik līdzīga gaume. Uz visu.

Didzis. Ja reiz par līdzīgām gaumēm, tad turpinājumā - par līdzīgiem cilvēkiem. Mans spoguļattēls. Cilvēks, kuru var saprast bez vārdiem. Viennozīmīgi, mans sirds cilvēks, dvēseles, jebkāds vēl. Iespējams, tieši tas, ka mēs netiekamies pārlieku bieži vēl piedod to spožumu mirkļiem, kad atkalredzamies. Laikam cilvēks, pateicoties kuram es daudz maz esmu iepazinusi sevi, jo iepazīstot viņu, var paskatīties arī uz sevi. Iedomājoties viņu, allaž ir jāpasmaida un par šo cilvēku vienīgais sliktais, ko es varu pateikt ir - slinkums. Tāds pats kā es. Tikai vecāks, gudrāks un glītāks un vīrietis. :D

Valdis. Vasarai. Kā labs draugs ir jauks, bet.. raksturā mums kopā pārlieku nesaskan, lai es kaut iedomātos kaut ko uz nākotni. It kā jau saka, ka pretpole pievelkas, bet ne šoreiz. Tīri jauki pavadām laiku. Tīri dabiski, ka esmu viņam pat mazliet pieķērusies, bet.. Tīri dabiski, ka nekad neiemīlēšos, jo.. Nevar. Dziļāk neko pat domāt negribas, jo viss ir saprotams tāpat. Man.

Zachis. Ja agrāk man šķita, ka cilvēks bez smadzeņu podiņa, trakulis un jautrulis vien, tad tagad.. Novēlētu ikvienam tādu draugu kā viņš. :) Un nevērtēt viņu pēc pirmā iespaida, ko viņš atstāj, jo.. tas pavisam noteikti ir maldīgs.

Šādi jau vēl varētu turpināt par vēl daudz jaunskungiem un jaukundzēm, bet.. šoreiz tikai par tiem, kas šobrīd man mīt prātā tādu vai citādu iemeslu dēļ..