Ir bijušas jaukākas dienas, bet šai nav ne vainas.
Ir labi atgriezties Rīgas ikdienā, labi satikt draugus un sa-hagot viņus. Pa ilgiem laikiem es novērtēju atkal šejienes dzīvi, kad ne mirkli nav jāsēž bezdarbībā un jālauž galva par to, ka darīt nav ko.

Satikt Začiju un Mošķi ir jauki. Pat tad, ja šie to vien dara kā plēšas un ķīvējas. Arī Kūku satikt ir jauki un Arti.. Edzi arī.
Jauki sēdēt saulē, kad pa mirklim tevu miesu aplenc vēja nesti ūdens pilieni. Mierīga diena, dziļi mierīga. Teju bez sarunām, ar daudz pārdomām. Par viņu, tevi un sevi.
To jautājumu es beidzot uzdevu. Vien šķelmīgs smaids un viss. Dīvaini.

Linda tomēr negulēja. Apliecību aiznesu. Un divas stundas arī nopļāpājām.
Vēlāk pusstundu senči lasīja morāli par kavēšanos, manu izturēšanos, attieksmi un smēķēšanu.
Nu piedodiet, mīļie vecāki, ka esmu tāda izaugusi - ar savu lepnumu, spītu un, sev tipisko, riebīgo/pohujistisko attieksmi. Es neesmu balts enģelis un upuru jērs. Vietā un nevietā stājos par sevi, ja uzskatu, ka tas vajadzīgs.

Domāju par viņu. Sāku domāt, ka neesmu raudājusi, kopš esmu ar viņu. Viņš manī sēj kaut ko dziļi dīvainu. Lai gan es baudu un ņemu, ko varu, es tomēr.. nejūtu. Nemāku aprakstīt. Apziņa, ka nedrīkst šim cilvēkam pieķerties raisa blakusefektu. Un šoreiz, nebūt ne uz to labāko pusi, bet tik un tā.. Es to pārdzīvošu un, kad viņa vairs nebūs, ej nu sazin, varbūt būšu tāda pati kā biju, lai gan šaubos.