Vai esmu jau minējusi, cik ļoti es dievinu brīvdienas? Un pie tam vēl šādas.. Ar draugiem, jautrībā [un nedaudz papinkšķot xD], nedaudz pasapņojot un tomēr... Daudz, dažādu emociju, sajūtu un izjūtu.. Un visur kopā ar Vivu. (hug)

Drīz kļūšu par alkoholiķi. Nu jau cik ilgi nonstopā sanāk katru dienu pa kādam aliņam vai MOKKAI ieraut xD Nu vnk trakums. Tomēr domājam pozitīvi: tas nav līdz grīdai. Tas pat nav līdz pusgrīdai. Laikam turīgs organisms. Pa smadzenēm nesit. xD

Vakarnakts hokejs... (mm) Man prieks, ka čempionāts ir atgriezies. Lai gan nebija uzvara [un pat ne tuvu tai], spēlei bija augsta pilotāža.. Un vispār - man tiešām patika. :)) gaidu nākamo spēli, kad ar alus glāzi rokās varēs sēdēt un atbalstīt "savējos" un pa irklim nozākāt pretiniekus.

"Mūsējie ir malači, pretinieki kabači" - atcerējos no bērnu dienām tādu saukli. xDD Bet mūsējie tiešām Ir malači. :* Mans Miķelis.. Awww.. xD un Edgars vārtos ir labs. ^.^

Visvairāk besī tas, ka es ar sevi neko neesmu spējīga izdarīt. Un tieši tas kremt visvairāk - ka tu vairs sevi nekontrolē. Tava sirds ir aizaulēkšojusi pa priekšu, prātu atstājot tālu prom.
Sirds traucas uz priekšu, lec pa krūtīm laukā un tomēr neizlaužas. Nedaudz prāta druskas ir palikušas.
Galvenais jau ir uzlikt rādītājpirkstu vertikāli uz lūpām. Čšš.. Un būs labi.
Kādu mirkli būs. :/

Vispār, man šodien pirmo dienu ir slikti. Un ne no alkohola [duuci, neceri], pat ne no ēdiena. Vnk garīgās pohas, liels nogurums un trulums.
Uznāca kaut kāds filosofiskais garīgais un iekšējā bumba, ar laika degli, pārsprāga.
Man rīt ir jābrauc uz Jelgavu un.. es nudien priecāšos satikt Didzi, bet šobrīd man negribās nekur braukt. Ne iet pucēties un sakopties, lai parādītu labāko no sevis.. Man tas kļuvis TIK vienaldzīgs. Damnit. Un pa dienu vēl biju pilna entuziasma kaut ko darīt. Tagad tikai viens galvā un to pašu ir jātur pie sevis...
Gribās aiziet uz mežu un vnk kliegt, varbūt izraudāties un tad svaiga, kā no jauna dzimusi atgriezties atpakaļ savā dzīvē pilna enerģijas, prieka un laimes.. kā VECĀ Enny, kas dzīvoja ar pilnu pārliecību, ka nekā tāda jau nav un nekādā gadījumā nenotiks ar tevi..

BĻĀĀĀĢ. Man nav meža. Es kliegšu virtuāli. Tas tomēr būs klusāk. ><

Ir pavasaris. Un, jā, ārā tik tiešām ir skaists un jauks laiciņš. Un apkārt ir lieliski cilvēki. Un es jūtos pat labi. Un es nudien novērtēju, ka man viņi ir.. Bet šai mirklī.. Es jūtos tik vientuļa kā nekad.
Mazliet mīļuma! Tikai tik niecīgu drusku no pasaules es gribu.
Savu "Loopiņu"..