Vispār, man šodien pirmo dienu ir slikti. Un ne no alkohola [duuci, neceri], pat ne no ēdiena. Vnk garīgās pohas, liels nogurums un trulums.
Uznāca kaut kāds filosofiskais garīgais un iekšējā bumba, ar laika degli, pārsprāga.
Man rīt ir jābrauc uz Jelgavu un.. es nudien priecāšos satikt Didzi, bet šobrīd man negribās nekur braukt. Ne iet pucēties un sakopties, lai parādītu labāko no sevis.. Man tas kļuvis TIK vienaldzīgs. Damnit. Un pa dienu vēl biju pilna entuziasma kaut ko darīt. Tagad tikai viens galvā un to pašu ir jātur pie sevis...
Gribās aiziet uz mežu un vnk kliegt, varbūt izraudāties un tad svaiga, kā no jauna dzimusi atgriezties atpakaļ savā dzīvē pilna enerģijas, prieka un laimes.. kā VECĀ Enny, kas dzīvoja ar pilnu pārliecību, ka nekā tāda jau nav un nekādā gadījumā nenotiks ar tevi..

BĻĀĀĀĢ. Man nav meža. Es kliegšu virtuāli. Tas tomēr būs klusāk. ><

Ir pavasaris. Un, jā, ārā tik tiešām ir skaists un jauks laiciņš. Un apkārt ir lieliski cilvēki. Un es jūtos pat labi. Un es nudien novērtēju, ka man viņi ir.. Bet šai mirklī.. Es jūtos tik vientuļa kā nekad.
Mazliet mīļuma! Tikai tik niecīgu drusku no pasaules es gribu.
Savu "Loopiņu"..