Visvairāk besī tas, ka es ar sevi neko neesmu spējīga izdarīt. Un tieši tas kremt visvairāk - ka tu vairs sevi nekontrolē. Tava sirds ir aizaulēkšojusi pa priekšu, prātu atstājot tālu prom.
Sirds traucas uz priekšu, lec pa krūtīm laukā un tomēr neizlaužas. Nedaudz prāta druskas ir palikušas.
Galvenais jau ir uzlikt rādītājpirkstu vertikāli uz lūpām. Čšš.. Un būs labi.
Kādu mirkli būs. :/