Tīrīju savu skype-kontaktu-saraxtu un apstājos pie paša pēdējā.. "Zēns ar melno lācīti".. Un es atkal aizdomājos. Par viņu, par visu, kas bijis.. Es laikam pārāk daudz domāju un būtu labāk, ja reiz pa reizei mana smadzene vienkārši "izslēgtos", bet.. Tā esmu es.
Es domāju par to kā man viņš būtu jāpatur prātā? Kā, pie velna? Es atcerējos par viņa dzeļojiem un to, cik pavirši es tos lasīju, kad.. kad viņš man tos atsūtīja. Es atcerējos par tām sarunām, par to, cik ļoti viņš mani agrāk spēja savākt. Reizēm, man pat liekas, ka es pieaugu viņa spēriena dēļ. Viņš uz to bīdīja un vadīja mani ar. Atcerējos par viņa harēmu, atcerējos par Seviju kā tādu. Par zilo grebeni un ādas grāsas maiņu..
Vienīgais, ar ko viņš man tagad saistās ir melnas kerzas ar tirkīzzilām šņorēm..

Un, jā, droši vien šīs domas ir pavisam nelaikā, jo man tā jau ir kaut kāds nesaprotams emocionāls noskaņojums un `stiprās meitenes tēls` palicis kaut kur pāris soļus atpakaļ.

Es domāju par jūru un rozā gliemežvāciņu, ko iemetu tur. Tā mana sirds. Vai nu to aprīs jūra vai to sabradās kāds gribošs peldētājs. Bet varbūt tā paliks neskarta un celsies gaismā, kad atradīsies kāds cienīgs, kāds, kas novērtētu..
Vai esmu tāda vienīgā, kas savu sirdi atdod jūras saplosīšanai? Vai esmu vienīgā, kas daudz labprātāk uzticas jūrai, kas neko nedod, bet tikai ņem, nekā cilvēkiem?!
Ja es būtu maza, es nolīstu kaktā un raudātu, bet.. es vairs neesmu mazs bērns un asaras jau uzskata par vājuma pazīmi. Es gribētu ielīst mātes brunčos un paslēpties - vismaz izbaudīt kaut ko tādu, ko es nekad neesmu darījusi.

Varbūt mans noskaņojums ir atkarīgs no debesu krāsas. Kad ir saule, es taču tāda neesmu? Nu.. vāja? Vai esmu?

Un varbūt šādā mirklī pagalam nav tas labākais klausīties Avrilas dziesmas un domāt par vārdu nozīmi. Un var jau būt, pēc 5cām minūtēm viss `šis` pāries un es smiešos, bet šīs piecas minūtes jebkurā gadījumā ir jāizdzīvo.

Ko tik es neatdotu.. Lai es neko nejustu!