Tik nejauši, tik smieklīgi viņš atkal vienkārši uzradās, saucot mani par saulīti un salstot kopā ar mani pieturā. Un mazliet žēl, ka viņam rīt ir tiesa.. Un mazliet žēl, ka tā nu sanācis, ka moš viņš uz 12 gadiem sēdēs. Jo citādāk es viņu noteikti uzmeklētu. Viņš ir pārāk saulīte, lai aizmirstu. Un viņš ir pārāk smieklīgs, lai nesmietos.
Un, jā, es sēdēju autobusā ar vienu vienīgu domu, ka viņš varētu būt tas, uz kuru es šķībi neskatītos par tādam huiņām, jo varbūt es vnk nespēju noticēt tam, ka.. šitā gadījās.
Un man žēl, ka es nepajautāju numuru. Un man žēl, ka es viņu droši vien vairs nesatikšu, jo dzīvīte reizēm ir a-hujennākā s-bedre.

Bet.. vai nav vienalga? Es ceru, ka viņam viss būs labi. Un arī man! :)