Saruna norisinājās starp diviem indivīdiem, kas ir gana atšķirīgi domāšanas veidā, bet gana vienādi, lai skaitītos pie vienas grupas "Bezcerīgi idioti".
Saruna bija gana dzēlīga un rupja, vietām ārkārtīgi mīļa un nodevīgi banāla, citviet nopietna, bet uz beigām.. acīmredzot pārāk bērnišķīga.

Runu plūdos izskanēja gana daudz noniecināšanas otra, ārdīšanās un visnotaļ tas lika man secināt, ka šim cilvēkam ir nepieciešama ārsta konsultācija, turpretī man - gudrāka smadzene.

Kamēr otrs ārdās, paralēli es vēsā mierā ar māsu dziedam dziesmas sākot jau ar Avrilas repertuāru, beidzot ar kaut ko vēl drausmīgāku. (labāk neiedomāsimies to kaķu kori, kas mums tur veidojās)
Lai nu kā arī nebūtu. Es pirmo reizi novērtēju savu sīko māšeli, kas mani no-čilloja līdz tādam līmenim, ka es vairs nesatraucos par to, ka dažs labs manis dēļ teju sāk lauzt mēbeles. Viņa ir prīmā vecene. [xD]

Tikai mirklīgie `krampji`, kas viņu sagrāba pēc manām strauji izdarītajām kustībām, lika man aizdomāties.. [krampji = automātiska sejas aizsegšana ar rokām, cenšanās no manis atiet gabaliņu tālāk vai vnk skaļa vaida/klusa sauciena "āā" izdvešana].. Vai es tiešām esmu tik... agresīvs bērns, kas liek no manis baidīties? Vai arī tās principā ir normālas māsu attiecības? :D