surrender

vienmēr, kad esmu rimi, ievācu čupiņu ar receptēm. ne visām, bet tām, kas šķietami varētu būt garšīgas.
es nekad nevienu neesmu izmēģinājusi, bet man patīk, ka man stāv burtnīciņa ar receptēm. ja nu kādreiz :D

vakar vakarā noskatījos video http://youtu.be/sqxLMgTuZeQ un izdomāju, ka būtu jāizmanto iespēja un vasarā jāēd daudz augļu un dārzeņu
no rīta ieminējos, ka būtu jauki, ja mums būtu blenderis
un - tarā - jau vakarā mums tāds ir.
mamma teica, ka viņa zemapziņā visu laiku ir gribējusi blenderi :D

jau uztaisīju zemeņu kokteili, ņammm
jāpameklē kaut kādas receptes

es vispār gribu dzīvot veselīgi, bet nevar katru dienu ēst vien augļus, ogas, dārzeņus, riekstus, jo, nu, tas viss ir ļoti dārgs prieks.

un man kaut kā vairs negaršo gaļa. uz maizes pa retam lieku šķiņķi, retāk desu, bet ja ir, labāk izvēlos sieru. mamma pusdienās uztaisa karbonādi un es (iekšēji) šķobīdamās apēdu savu porciju. šašliku es jau gadiem neēdu. no subproduktiem bēgu pa gabalu. sardeles man nekad nav garšojušas, cīsiņus es arī vairs neēdu. zivis ļoti ļoti reti, vienīgā paliek vistas gaļa, bet nu arī varbūt reizi divās trīs nedēļās (jo tāpat nav diži lēti). ja tā padomā, es vienkārši laikam esmu izlepusi :D

guess what.. es šodien izlēmu iet gulēt ātrāk kā puspiecos no rīta
vajag taču kaut kādas pārmaiņas

es nožēlojami izniekoju savu laiku un dzīvi.
visa diena paiet, skatoties bildītes, klausoties mūziku, skatoties seriālus, lasot grāmatas un mēģinot izdabūt kaut kādas skaņas no ģitāras. that's it.
ārā man nav ar ko iziet, jo draudzenēm ir attiecības un es negribu traucēt un vienai ir garlaicīgi katru dienu iet, tāpēc, par spīti burvīgajam laikam, tupu mājās.
yay, go me.

šodien man ir linkin park diena, jo tieši pirms četriem gadiem gāju uz savu pirmo koncertu.

šis ir viņu labākais albums
http://www.youtube.com/watch?v=FP2uK6jkUAk

un šajai dziesmai man visvairāk patīk dziedāt līdzi
http://www.youtube.com/watch?v=7JrElBVGcqw

manas vakariņas (ok, ir tikai gandrīz pieci, bet nu pusdienas jau paēdām olive restorānā)
garšīgāks kā fizz, bet bišķiņ dārgs.

ayeee, tikai puse izdzerta, bet efekts jau mazliet jūtams :D
nu tad uz sīkā izlaidumu!
neticami, ka viņš jau rudenī ies skolā

diviem neizlēmīgiem cilvēkiem ir grūti kaut ko sarunāt

- nu, kur un kad tiekamies?
- es nezinu, kā tu domā?
- kā tu domā?
- nuuuu.. nezinu, kad tu celies?
- es varu celties jebkurā laikā. kā tu gribi?
- nu es arī. nezinu, ap 12?
- ok, bet kur?
- emm nu kur tu gribi?
- es nezinu, kur tu gribi?
- man vienalga, kā ērtāk
- nuu atkarīgs kur mēs pēc tam ejam
- jāaam. kur mēs ejam?
- es nezinu, ir kādas idejas?
- nope, nav ne jausmas
- hmm
-
- varbūt pie maximas?
- ok

lol man mušiņa uzlidoja uz ekrāna un es viņu ar kursoru dzenāju :D

man ir tik daudz, ko teikt, bet es nespēju izteikties - sāku rakstīt vienu teikumu, bet nespēju pabeigt; rakstu otro, tad trešo par pavisam citu tēmu un beigās tā arī neuzrakstu neko.

viena pati mājās, sēžu savā aliņā.
drššššš atsprāgst durvis

- č..
- kas tā par drēbju kaudzi, savāc
- e
- kāpēc tu nevari nekad salikt skapī
- b
- KĀPĒC TU NEIZSŪCI MĀJAS
- bet
- NEREDZI, KA VISS NETĪRS
- k
- NOGURUSI MĀTE PĀRNĀK MĀJĀS UN MAN VĒL MĀJAS JĀTĪRA
- bet tu neko..
- MAN VIENMĒR VISS VIENAI JĀDARA
- KĀ ES VARĒJU ZINĀT, TU VARĒJI PATEIKT, KA MAN KAUT KAS IR JĀIZDARA, KO TU TAGAD TE BĻAUJ UZ MANI, NORMĀLI NEVAR PATEIKT??

pēc pus stundas ienāca manā istabā un iedeva man zīmīti 'noslauki lūdzu putekļus un izsūc māju! paldies, mamma.'
ha nu paldies, tagad es jūtos tā, it kā būtu viņu nodevusi un šausmīgi apvainojusi :)))))

neesmu literatūrā ilustrējusi tos raiņa septiņus vainagus un atbildējusi uz diviem jautājumiem, tas nozīmē divi nv literatūrā un viens valodā
creys creys, rēķinu, cik man vidējais sanāk

valodā no 8,6 uz 8,06, daudz nekas nemainās, tāpat 8
bet creys, jo literatūrā no 8,8 uz 7,1. ja es vismaz uzzīmēšu uz 10, tad vēl varu cerēt uz 8. ok, ķeros klāt ar otro piegājienu.

noskatījos 'ūdens ziloņiem'.
kārtējā raudāmā filma, pie kuras es neraudāju.
bija ok, bet šī man personīgi no tām 'noskaties un aizmirsti'.
dzīvnieku sišanas ainas bija ļoti nepatīkamas :|

nu bet protams, ka tieši šodien vajadzēja būt tik skaistam, siltam un saulainam laikam, nu prieks, nu :))))))
vakar jau nevarēja, jā :))))))


ai, es lienu pasnaust

vēl divas nedēļas, omg

cik jauki, tagad man ir temperatūra, ļoti karsti, smaga galva, miegs nāk, kāsēju tā, ka plaušas sāp

pa nakti segu gribējās kaut kur nostumt malā, bet zināju, ka no rīta būšu pārsalusi, tā ka nācās pieciest. tās bija mocības.

bet vismaz ar kaklu ir daudzmaz ok, vakar biju neomā, jo kakls tik ļoti sāpēja, ka nevarēju izturēt, ļoti apnika, katrs malks kā duncis, nāca raudiens, bet es nevaru paraudāt, meh. no rīta agri pamodos un nevarēju vairs aizmigt, pa dienu gribējās ar kaut ko sviest, kad mamma mani pamodināja pēc 20 minūšu salda miedziņa

šodien visu dienu pa gultu, joprojām esmu pidžamā un nedomāju kaut ko mainīt. palasīju grāmatu, pagulēju, tagad gaidu, kad ielādēsies daria
man ir mājasdarbs literatūrā, par kuru būs trīs atzīmes un kontroldarbs fizikā, no kura neko nesaprotu, tas viss jānodod pirmdien, bet man ir tāds nespēks un negribu neko darīt

bet es ceru, ka man līdz pirmdienai būs daudzmaz ok, jo jāiet pie zobārsta, damn

man tik ļoti sāp kakls, siekalas nevaru norīt, man visu laiku jādzer tēja, lai nebūtu pretīgs sausums un sāpes.
creys creys T_T

šonakt man bija melnbalts sapnis, kurā smēķēju cigareti. es pirmo reizi pamēģināju ievilkt dūmu - ne klepoju, ne rīstījos, neko. man patika tā brīvības un atbrīvotības sajūta, kad dūmi piepildīja plaušas un lēnām tos izpūtu; bija skaista, balta migliņa.
aina likās ļoti reāla, tas bija no tiem sapņiem, pēc kuriem ir neizpratne, apjukums un grūti atgriezties realitātē, jo ir sajūta, ka tas nevarēja būt sapnis.
es nekad neesmu smēķējusi un ceru nekad arī nesākt, bet bija tāda dīvaina vēlme pamēģināt

parakājos interneta gudrībās un gribot negribot jāatzīst, ka tas viss ir diezgan patiesi.
"To dream that you are smoking implies that you are refusing to allow others to be too close to you. You are trying to protect yourself from being hurt emotionally." - atbilst sajūtām pēc aizpagājušās nedēļas notikuma.
"It can indicate that something other than your conscious decision is controlling you."
"You’re struggling for independence and control in your life, and something seems to be keeping you back. It’s like you’re on a treadmill, and you’re subconsciously frustrated and angry about your inability to obtain your goal. As a result, a part of you has gotten very rebellious." - manuprāt, jau pāris ierakstu atpakaļ minēju nebrīves sajūtu. un ne tikai tas. meh

lai arī cik ļoti mani iepriecinātu siltais un saulainais ir laiks un reizēm liekas, ka visas bēdas prom, viss atkal atnāk atpakaļ. bažas, nejaukās domas un emocijas, vēlme tikt prom no visa atkal ņem virsroku. līdz ar to nevaru uzveikt to tizlo komfortītingu. pēc craving tabulas var secināt, ka esmu trauksmaina un dusmīga.


gribēju aiziet tur pat, kur vakar, bet šodien nepatīkams ziemelis vilka cauri ausīm, tāpēc diez cik ilgi ārā nepaliku, nevajag man atkal sāpošas ausis.


mazliet esmu aizrāvusies ar brīvdienu baudīšanu.
man šobrīd vajadzētu ķerties pie angļu valodas esejas, pabeigt vācu valodu, konspektu fizikā, sagatavoties bioloģijas kd (vismaz špikeri uztaisīt), bet es, protams, nedaru neko un laikam gaidu nakti, lai steigtos visu izdarīt pēdējā brīdī
nav godīgi, ka dažs labs apzināti var nenākt uz skolu, nerakstīt nekādus darbus, necensties un nedarīt praktiski neko un tad pēkšņi gada beigās uzrakstīt divus darbus un izvilkt no tiem vidējo atzīmi. well, fuck you.
man pietiek, viss, negribu skolu.
kfhskdhfskdhks vēl tikai mēnesis. tikai mēnesis. mēneša beigās daudz stundas izkritīs. laiks paskries ātri. vēl drusciņ, drusciņ, pacietību.

tiiiiiiiiiik karsti ārā
izcepos džinsās un priecājos, ka neuzvilku ādeni.

( tam param )

šodien piepalīdzēju mammai - pamazgāju burkas, pēcāk salējām tajās bērzu sulu. bundulī vēl palika pāri, piesolījām kaimiņiem, tikai mums aptrūkās kur liet, tāpēc šamajiem jāsagādā pāris burku.

pabeidzu lasīt 'lepnums un aizspriedumi', tuvākajā laikā noskatīšos arī filmu.

pēc tam atkal biju patipināt pa pilsētu.
pa ceļam, liekas, redzēju vienu zināmu čali, bet neesmu pārliecināta, jo vējš pūta acīs matus un mazliet asaroja acis.
un uz tilta mani aizķēra un sasveicinājāmies ar bijušo klasesbiedru.
tad vēl vakar redzētais klasesbiedrs un aizvakar garām pabrauca kopš dārziņa izlaiduma nesatikts grupiņas biedrs. no sākuma man bija tāds 'pag, tas ir? krišjānis? nē, ok, man laikam rādās', bet tad mamma
- haaa, nu, redzēji?
- ko ta'? to čali?
- nu jā, jūs taču kopā dārziņā gājāt.
- ā, nu man jau tā likās, ka redzēts
- nemaz nav mainījies. tam puikam bija tādi sprogaini mati un smukas, brūnas acis

lol ok kas tik ar mani nenotiek trīs dienas izejot pastaigā :D

biju rimiķī, skatījos uz griķu cenām, vienā plauktā uz cenas rakstīts tāda un tāda firma, Ls 1,19 par kg. paskatos uz paciņas - 900g. šmaucējiņi. aizgāju uz maximu un par to pašu cenu dabūju veselu kg.
atkal nopirku gotiņu, tās karameles dēļ ir vērts nogalināt
bet rīt man atkal sākas griķīši ar salātiņiem un centīšos neielaisties nekādās afērās ne ar šokolādēm, ne gotiņām, ne cepumiem. pirmajā gan senči plāno doties makšķerēt un mums ar sīko būs jāiet uz hesīti, būs jāpārbauda gribasspēks.

kad gāju garām manam bērnudārzam, ieraudzīju spēļu laukumiņu, mazos vārtiņus un atcerējos, ka pa tiem vienmēr ar mammu gājām ārā.
un vēl es spilgti atceros saulainu dienu, mamma tieva kā puļķītis, savā skaistajā, raibajā, vējā plandošajā kleitā, es viņai skrienu pretī un viņa mani paceļ opā :,)
un vēl bija tāds fail - mēs tā rikšojām uz dārziņu, aizejam līdz grupiņai, a tur - durvis ciet. mammai uz darbu; neko darīt atstāj mani turpat - aiziet. pēc kāda laiciņa atnāk atpakaļ smiedamās, izrādījās, ka kaut kas ar pulksteni bija ne tā - vai nu par ātru modinātājs bija uzlikts vai nebija pareizs laiks.
haa un vēl tā reize, kad man pateica, ka oma atnāks pakaļ ātrāk, vēl pirms diendusas.. es paliku nomodā, zīmēju, pēc tam spēlējos leļļu stūrītī un aizmigu uz dīvāniņa. oma par mani pilnīgi aizmirsa, biju vīlusies, visi jau bija mājās, mēs ar audzīti sēžam un gaidam, neviens nenāk. teicu, ka pati varu aiziet mājās un veltīju neizpratnes pilnu 'es taču ceļu zinu kā savus piecus pirkstus, nu kāpēc es nevaru iet?' skatienu, kad viņa atteicās mani kaut kur laist. vēlāk viņa pazvanīja un man beidzot atnāca pakaļ, tikai neatceros kas.

man tiešām ļoti pietrūkst laiks, kad dzīvoju vītolu ielas (centrā) trīsistabu dzīvoklī. mēs gan dzīvojām diezgan trūcīgi, cik nu mamma ar savu medmāsas profesiju varēja nopelnīt, taču tas bija jaukākais laiks manā mūžā - mamma mani vienmēr vadāja pie draudzenēm, viņas nāca pie mums, visu dienu pavadīju laukā ar sētas bērniem, darījām visādus nedarbus, lielās sētas meitenes ar mani ucinājās, man bija labākā draudzene, mājās bija kaķi utt. par tām mājām man ir palikušas ļoti jaukas atmiņas, cik nu varu atcerēties - pārvācāmies, kad man bija seši gadi. bezjēdzīgi ilgojos pēc tā visa. bet ko var darīt, mammai lielā mīla un nopietnas attiecības, dzīvojam mēs visi kopā vēl šobaltdien, būs jau kādi ē 12, 13 gadi.


te piemīlīgs zvirbulēns, kas pie mājām rušinājās smiltiņās

man likās, ka būs tikai 2 brīvdienas, bet tad man aizgāja, ka otrdiena arī brīva.
yay vairāk brīva laika pastaigām. jo, šķiet, esmu kļuvusi par vientuļo pastaigu frīku. vismaz pēdējās dienās man iepaticies iet vienai pa gandrīz tukšām ielām un vērot Liepājas arhitektūru. patīk visas tās grezni izrotātās mājas un koka mājeles ar aplūzušām durvīm un nolobījušos krāsu.

pusi dienas nostaigāju pa māju pidžamā, pēc tam sīkais ātrāk bija jāsavāc no dārziņa. un tad uzspīdēja saulīte un man bija tāds ffffuuuuu kāpēc man tagad jāsēž mājās. un nē, es ar viņu nekur negribu iet, jo viņš mūždien čīkst un pīkst, kaut ko grib, tad viņam šis un tas nepatīk, tad viņam sāp kājas, tad viņš mani neklausa, niķojas un bojā garastāvokli.

un tā būs visu vasaru, jo sencis strādās no rīta līdz vēlam vakaram, mammai dežūras, sīkajam vairs dārziņš nebūs un man visu laiku būs jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī man var pateikt, ka man ar viņu jāauklējas. ne jau tas, ka man būtu grūti vai kā, bet tas, ka visu laiku jutīšos fakin piesieta. un man nav izvēle, tas ir kā pienākums. sīkajam forši - ies laukā, ciemosies pie sētas bērniem, braukās ar riteni un man gribot negribot būs jāsēž mājās. patīk, ka tad, kad senčiem kaut ko vajag (piemēram, tētis aizbrauc makšķerēt), viņu vienu pašu var atstāt mājās, bet, kad man - nefiga, nekur tu neiesi, nevar atstāt bērnu vienu (kādus piecus mēnešus iepriekš pateicu datumu, kad došos uz festivālu, bet tad pēkšņi - nē, gaidi, kad būšu mājās, tad varēsi iet)

betnujā. sagaidīju, kad tētis astoņos atbrauca un tad devos prom, nevienam neko nesakot**. paklaiņoju pa ieliņām, viss klusu, cilvēku maz, mājiņas skaistas. tik patīkami silti, daudzi jau staigā ar īsajām rociņām, sajutos neērti ar savu lielo šalli. tas man atsauca atmiņā tālo divtūkstoš septīto vai astoto, kad daudzi emo stila piekritēji staigāja šallēs vasarā, kad pārējie pat nezināja, kur savu ādu likt.

aizgāju uz rimiķi, stāvēju pie ledusskapja un ilgi nevarēju izdomāt (kā jau mūždien es - ir gadījies arī 15 minūtes svaidīties no plaukta uz plauktu), kādu saldējumu ņemt. atmetu ar roku un paķēru gotiņu uz puļķīša. nostājos pie 'ātrās kases' (rindas visur bija vienādi GARAS) un uznāca dusma par to, ka kādi pieci cilvēki tur stāv ar saviem megagroziem un es tur beigās ar savu nelaimīgo, kūstošo saldējumu. priekš kam vispār tāds uzraksts 'ātrā kase', nekad nav piedzīvots, ka tur tiešām viss notiktu ātrāk kā citās.

ēdu savu gotiņu un tad es tiku pie tās karameles un tad tāds aaaaa foodgasm.

tālāk aizsteberēju līdz tiltam, tur mazliet pajūsmoju par mākoņa zeltaino maliņu, kas smuki atspīdēja ūdenī.

aizgāju līdz kuģīšiem, uzņēmu bildi (kas nav domāta likšanai flickrā, jo ne tuvu nav tā labākā, bet gribējās ilustrēt tekstu, galu galā - atzīstiet, ar bildītēm interesantāk lasīt).





gāju pa promenādi, fonteinā skanēja forša mūzika (vēl tikai divi mēneši līdz es oficiāli varēšu doties uz koncertiem, kas parasti notiek naktī), bet, tā kā es biju aizgājusi jau drusku par tālu un tur bija kaut kādi čaļi, es jutos pārāk awkward, lai grieztos atpakaļ un piesēstu paklausīties. nekas cits neatlika kā doties prom.

skatījos uz topa pusi, bet tad pamanīju, ka uz turieni iet klasesbiedrs ar draugu bariņu un man bija tāds lol nope, atradīšu citu veikalu.

gāju, skatījos uz smukām mājiņām un sapriecājos, ka īstenībā es dzīvoju tik skaistā pilsētā un mazliet vīlos, ka agrāk to nenovērtēju.

aizgāju uz topiņu, kur gāju visu savu bērnību līdz sešiem gadiem; uzausa jaukās atmiņas par to, kā gāju mammai līdzi pie draudzenēm, kā gāju sešgadniekos uz netālu esošo centra sākumskolu, kā sētā braukājos ar trīsriteni, lielo baļķi kaut kur tālāk pie šķūnīšiem, kas tur vairs nav, kā pēc dažiem gadiem sēdējām kafejnīcā, kas bija paplašinājusi iekštelpas ar mūsu bijušo dzīvokli un kā mūs ielaida apskatīt, kā tur viss izskatījās. sabēdājos, ka man nav nekādu iespēju jelkad vairs atgriezties bērnības mājās, pat ja to ļoti gribētu; paķēru vēl vienu saldējumu.

tipināju tālāk, jau diezgan tumšs. mini sirdstrieka katru reizi, kad kāds negaidīti iznāk no stūra/krustojuma.
ielās skanēja mūzika, sajūta bija kā pēc festa, kad parasti trijos naktī pa parku velkos mājās.
kaut kādā sētā sēdēja ļaužu bariņš, par kaut ko čaloja un gaisā virmoja uguns un cepta šašlika smarža. sakārojās. ne jau šašliks, to es neēdu, tā ģimeniskā pasēdēšana pie ugunskura, kaut vai pie grila.

tad pa neierasto ceļu devos mājās, bet kad nonācu pie krustojuma mājas<->pludmale, devos tomēr jūras virzienā.
tumšs, bija tāds 'ceru, ka tur nav kaut kādi maniakāli krīpī cilvēki'. daudzi tur pastaigājās ar suņiem; kad centos kaut kā tikt garām vietai, kur visapkārt ir applūdis, ceļa vidū stāv saimnieki un dauzās divi suņi, viens man tik sāpīgi ietriecās ikrā, auč.

pie jūras bija interesanti pavērot kaut kur tālumā mirgojošās gaismiņas (visādās krāsās, atgādināja eglīšu lampiņu virteni)





staigāju gar jūras malu; tik silti, vārgs, patīkams vējiņš, nomierinošā jūras šalkoņa, zem kājām gurkstošie gliemežvāki, bija tāds miers un klusums, negribējās doties prom





** un tad man zvanīja māte un prasīja kur es esmu un kāpēc es nevarēju pateikt, ka kaut kur eju. mēs jau it kā iepriekš runājām, ka iešu, kad viņa atnāks no darba, bet tā kā sencis pārradās ātrāk, gāju pēc viņa atnākšanas. lol un kāpēc man vienmēr par kaut ko jāatskaitās

un tā es pārnācu mājās. saldētavā mani gaidīja trešais saldējums. mļe, viss sākās ar to hesīti. pirms tam man tik labi gāja ar griķīšiem un salātiņiem un bez šokolādēm un visādiem citiem našķiem un pat negribējās, bet tagad atkal visi vecie netikumi atpakaļ. it kā jau jāvaino sevi, ka pārāk vājš gribasspēks, bet vecāki ir ļotiļoti ļauni un vienmēr visu ko sapērk un tad speciāli kārdina, un, kad atkal sāku našķoties, zobojas :c šņuk.

ā, ā, es nepateicu - vakar, kad staigāju apkārt fočēdama visādus stabus un akmeņus kulturoloģijas atzīmei, pie manis pienāca čalis un prasīja, kur apstājas 3. autobuss, un - iedomājieties! - es spēju izdvest sakarīgas skaņas un pateicu, lai iet taisni uz priekšu, kamēr ierauga autobusa pieturu. viņam bija akcents un viņš tik pieklājīgi un sirsnīgi pateicās, aw

kas man par piedzīvojumiem, lol
bet ar mani tāpat nekad nekas interesants nenotiek, tāpēc jāraksta vien par divu stundu pastaigu

un tagad es dodos čučēt, gandarīta par to, ka šodien laiks nav gluži velti izšķiests, jo gandrīz izlasīta grāmata (nevarēju atrauties, tagad esmu pie nodaļas, kur pazuda lidija) un pastaidziņa un bija kādu laiku miers un es nevarētu teikt, ka man nepatīk cilvēki, bet es tiešām jūtos neērti un tāpēc labāk jūtos vientulīgā pastaigā, lai gan pa reizei droši vien būtu jauki arī kāda ar sarunām par dzīvi