« previous entry | next entry »
Maijs. 22., 2012 | 06:07 pm

man ir tik daudz, ko teikt, bet es nespēju izteikties - sāku rakstīt vienu teikumu, bet nespēju pabeigt; rakstu otro, tad trešo par pavisam citu tēmu un beigās tā arī neuzrakstu neko.

saite | ir doma | Add to Memories


Comments {3}

surrender

from: [info]surrender
date: Maijs. 22., 2012 - 09:37 pm
saite

es rakstīšanu biju domājusi nevis kā mākslinieciskās izpausmes veidu, bet gan emociju izlikšanu tepat klabē (diemžēl citu veidu kā to izdarīt, man nav).

teiksim, skolā ar domrakstiem iet pat ļoti labi (nevar gan salīdzināt ar rakstniekiem, bet, domāju, grāmatas devušas savu labumu vārdu krājumam), bet, kad uz sirds ir visādas sāpes un gribas to smagumu no sirds nomest, prātā domas skrien viena pāri otrai, katrs vārds no cita atmiņu un jūtu plauktiņa, viss samudžinās un man nekas vairs nesanāk, īpaši tad, ja gribas rakstīt dusmu uzplūdā.

bet paldies par vārdiem, kas zina, varbūt kādreiz mūza nomaldīsies no ceļa pie kāda, kas to gaida un negaidīti atnāks pie manis, un tad es uzrakstīšu arī kādu stāstu

pateikt | << | čatiņš


from: [info]aizmirsti
date: Maijs. 22., 2012 - 10:23 pm
saite

Nu bet dzīve ir māksla un māksla ir dzīve. Abas draudzenes iet roku rokā, kaut gan bieži grūti abas savienot.
Īsts rakstnieks spēj sakarīgi izteikties jebkādā dzīves situācijā. Tāda prasma vienmēr noder, ne tikai pilna laika rakstniekiem. Un stāstu rakstīšana jau ir tā pati emociju izlikšana uz papīra/datora/sienas, kaut kur.

pateikt | <<