« previous entry | next entry »
Jan. 9., 2012 | 07:39 pm
protams, es pārmaiņas pēc sēžu istabā ar senčiem, neko nesaku, iet tv, kaut kāds krievu raidījums, tēvs man atkal sāk dirst virsū par to, ka es pametu krievu valodu un sāku mācīties vācu valodu. līdz kaklam, es faking mācos jau otro gadu un vēl sienās klāt. DEAL WITH IT, TU NEKO NEIZMAINĪSI
mamma pasaka, lai beidz man piesieties, šie sāk strīdēties
man atliek tikai ieiet istabā, jā, jauki. vēl brīnās, kāpēc es praktiski neizlienu no savējās
vienmēr man pārmet par kaut kādiem sīkumiem, it kā es būtu izdarījusi nepiedodamu noziegumu
un tad atgādina to atkal un atkal
es nesaprotu vai viņam tas tā sanāk dabiski vai viņš jūtās pārāks un tas viņam sagādā prieku, bet viņa pārmetumi.. es vienmēr jūtos kā pēdējais mēsls
un vēl tas iznīcinošais skatiens
piedod, ka esmu tev tāds apgrūtinājums, piedod, ka es esmu liekēde, piedod, ka no manis nekas nesanāks, ka es ne par ko nekļūšu, piedod, ka esmu tik bezcerīga.
pusotrs gads un es tev acīs vairs nelīdīšu, neuztraucies.
mamma pasaka, lai beidz man piesieties, šie sāk strīdēties
man atliek tikai ieiet istabā, jā, jauki. vēl brīnās, kāpēc es praktiski neizlienu no savējās
vienmēr man pārmet par kaut kādiem sīkumiem, it kā es būtu izdarījusi nepiedodamu noziegumu
un tad atgādina to atkal un atkal
es nesaprotu vai viņam tas tā sanāk dabiski vai viņš jūtās pārāks un tas viņam sagādā prieku, bet viņa pārmetumi.. es vienmēr jūtos kā pēdējais mēsls
un vēl tas iznīcinošais skatiens
piedod, ka esmu tev tāds apgrūtinājums, piedod, ka es esmu liekēde, piedod, ka no manis nekas nesanāks, ka es ne par ko nekļūšu, piedod, ka esmu tik bezcerīga.
pusotrs gads un es tev acīs vairs nelīdīšu, neuztraucies.