surrender - 16. Septembris 2012

varbūt dažreiz tas, ka esmu weird ir pat labi, jo man gribot negribot sanāk sasmīdināt cilvēkus, un tad man jāsmejas par to, ka viņi smejas. tiesa, manas dīvainības izpaužas pārsvarā tad, ja es cilvēkam pilnībā uzticos un otra klātbūtnē jūtos ērti (tas ir, tam cilvēkam arī vēlams būt mazliet dīvainam, kaut vai uz doto brīdi), citādi man ir ļoti neērti un sajūta, ka mani domās dzīvu apēd un tūlīt pasūtīs kādas pāris mājas tālāk.

runājot par smiešanos - es nezinu vai man ir dīvaina humora izjūta vai kas, bet es fiziski nesmejos ne par žurnālu, ne runā sadaļas (laikam var likt vienā kategorijā, jo tur ir copy/paste) vai filmu jokiem. kad man izlasa joku, mana sejas izteiksme nemainās, un es nezinu vai man pietēlot smiešanos vai taisīt facepalm. komēdijas skatoties, kamēr citi ar asarām acīs vārtās pa zemi, es varbūt vienreiz, divreiz pasmaidu; nevar jau teikt, ka negadās kāds labs joks, bet kaut kā neaizķer. man tas viss šķiet.. nu, nezinu, mākslīgs?

sasmīdināt mani laikam var tādi kā tajā brīdī teiktie joki, notikumi, situācijas, cilvēks pats, kaut kas, kas ir no dzīves - kad runājot samisējas, sapiņķerējas vārdi un tiek pateikts kaut kas muļķīgs, tiek atstāstīti dzīves misēkļi vai tad, ja klasē kāds izmet ašos jokus.
aizvakar vēl smējos par 8. klasē uzņemto video no meiteņu vakara, līdz man sāka sāpēt vēders un vairs nevarēju paelpot. sanāca kaut kādi roņu smiekliņi, jo smejoties mēģināju ievilkt gaisu. labi, ka vecāki nebija mājās :D