surrender - 1. Februāris 2012

man tāaa sāp visas maliņas. ne tā kā parasti pēc sporta, bet miljards reižu stiprāk, it kā es būtu nokritusi no klints un man pāri būtu pārbradājis bars mežonīgu strausu.
grūti nosaukt kādu vietu, kas nesāpētu. spranda, pleci, plaukstas, rokas, mugura, augšstilbi. es vienkārši fiziski nevaru pacelt kājas, lai kā mēģinātu - duncīši uzreiz klāt; piecelties un apsēsties ir grūtākā lieta ever, nemaz nerunājot par mēģinājumu aizsniegt nokritušās zeķes.
es pat gandrīz apraudājos.

labprāt iekristu (labāk jau prātīgi iegultos) gultā un neizlīstu ārā, kamēr viss šitais garām.

ĀAAA, ŠIIITT, mēģināju pa milimetram iestūķēties gultā un uzsēdos astes kaulam

- nu gan jau tev nekas nav
- nu es nezinu, pasmērē ziedīti vai kaut ko

EJIET JŪS AR SAVĀM ZIEDĪTĒM GFJHJKLHHKGJ
es negribu pēc tam mocīties ar muguras sāpēm vai vēl kaut kādiem mēsliem visu atlikušo dzīvi, vai tiešām žēl mani pie ārsta aizvest

ah nu c'mon, kas tā par tēmu domrakstam 'vērtības šekspīra "hamletā" un mūsdienu sabiedrībā'? es divas stundas nosēdēju un uzrakstīju tikai draņķīgu ievadu.
kāpēc domraksti nevarētu būt, nu es nezinu, par citplanētiešu lovi vai saulrieta skaistumu, vai dajebkādu citu tēmu, kas liek mums būt nedaudz rakstniekiem un atklāj mūsu iztēli?
šādi domraksti nav tiesīgi saukties par domrakstiem, priekš manis tās ir esejas.
man pietrūkst mazās skoliņas :c
bet kamēr es čīkstu un pīkstu, 'domraksts' pats no sevis neuzrakstīsies.