iedomājies

Seno latviešu lietotais saules kalendārs balstās uz gada dalīšanu iesākumā 4 vienādās daļās. Mēs šos punktus izjūtam kā dienas, kad nakts ir visgarākā (Ziemassvētki), nakts visīsākā (Jāņi) un nakts ar dienu vienāda garuma (Lieldienas pavasarī un Miķeļi, saukti arī par Jumjiem vai Apjumībām – rudenī).

Ir tā, ka visi šie svētki iezīmē gadalaiku vidus – Jāņi ir vasaras vidū un tā tālāk. Lai atzīmētu arī gadalaika sākumu un beigas, gads tiek dalīts ar vēl vienu krustu pāri, tas ir, svinēts vasaras sākums un pavasara beigas (Ūsiņi vai Jurģi ), vasaras beigas un rudens sākums (Māras vai Laidene), rudens beigas un ziemas sākums (Mārtiņi), ziemas beigas un pavasara sākums (Meteņi).

Tātad kopumā gads sadalīts 8 daļās ar 8 svētkiem – katra gadalaika sākums un vidus. Jāsaka, ka gadalaiki ne vienmēr sakrīt ar mūsdienu iedalījumu, piemēram, Ūsiņus svin 9. maijā, bet oficiāli vasara sākas 21. vai 22. maijā (nezinu īsti). Katru no šīm 8 daļām sauc par kādu laiku, piemēram, starp Ūsiņiem un Jāņiem – Sējas laiks, tad Siena laiks, pa lielam nosaukums atkarīgs no darbiem, kas veicami, un dabas norisēm.

Nedaudz parēķinot var secināt, ka katrs laiks (1/8) ilgst 360/8=45 dienas. 360, jo liekās 5 vai 6 dienas tiek pievienotas svētkiem – svinēts ilgāk. Un te nu domas dalās – ir cilvēki, kas uzskata, ka bijis dalīts tā – 3 dienas klāt Ziemassvētkiem un 2 vai 3 Lieldienām, citi dala starp Jāņiem un Ziemassvētkiem. Bet nu šīs 45 dienas, kas ir vienā laikā, tiek sadalītas 5 daļās, 5 “nedēļās”, ko dēvē par savaitēm. Katrā šai nedēļā ir 9 dienas – pirmdiena, otrdiena, .., septītdiena, pussvēte un svēte.

Pats interesantākais Saules gadā ir tas, ka tā kalendārs ir universāls, nemainās kā mums pierastais, bet gadu no gada paliek tāds pats, vienmēr 14. septembris būs pirmdiena un 22. septembris – svēte.


Gads sākas Ziemassvētkos, kad arī iesākas “saules augšupeja”, dienas atkal sāk kļūt garākas. Metenis ir “metiena attālumā” no gada sākuma, tāpēc to tā sauc. Šais svētkos cep pīrāgus, brauc ar ragaviņām un pēdējo reizi iet budēļos. Budēļos var iet visu ziemu, sākot no Mārtiņiem un, tā kā Meteņi ievada pavasari, budēļos no šīs dienas vairs neies.

Pēc Meteņiem seko Lieldienas, kuru mūsdienu izdarības ir stipri līdzīgas senajām.

Pēc Lieldienām ir Ūsiņi jeb Jurģi un sākas vasara. Tas gan nav tas pats – Ūsiņš ir zirgu aizgādnis, labāko ganāmpulka zirgu mēdza saukt viņa vārdā. Šī diena ir pirmā pieguļas diena, arī lopus pirmoreiz izlaiž ganos. Jurģa vārds saistāms ar t.s. “jurģošanos”, tas ir, kalpu pārvākšanos, pāriešanu pie citiem saimniekiem.

Arī Jāņi jautājumus nerada, interesanti, ka vel mūsdienās ir cilvēki, kas šos svētkus svin divreiz – arī 21. jūnijā, kad reāli ir īsākā nakts.

Māras jeb Laidene nav 23. martā, kad Māras svin savu vārda dienu, bet gan pašā rudens sākumā. Māra ir latviešu dievība, kas atbild par lietu un cilvēka fizisko pusi, lielākoties, auglību. Rudens ir ražas laiks, tāpēc saprotams, kāpēc tā sākumā nepieciešams godināt Māru. To sauc pat Laideni, jo šī diena īpaša arī ar to, ka pirmoreiz tiek izcepta maize no jaunās rudzu ražas (ielaista krāsnī).

Miķeļi interesanti ar to, ka tas ir pēdējais brīdis, kad meitas var cerēt sagaidīt preciniekus. Ja nav sanācis – jāgaida līdz nākamajam gadam. Šai dienā beidzas rudens ražas novākšana (Miķelītis, bagāts vīrs), tā ir arī tirgus diena, pēdējais brīdis iztrakoties, jo pēc tam sākas klusais Veļu laiks. Jumis ir auglības simbols, kuru toties simbolizē kopā saaugušas vārpas, rieksti u.tml. Jumja ķeršanā ietilpst visādas izdarības pašās pļaušanas beigās.

Mārtiņi iesāk ziemu. Tos, līdzīgi Miķeļiem, arī saista ar labības pārstrādi, šoreiz Apkūlībām. Tātad šajos svētkos beidz kult labību. Tad arī kauj lopus, gatavojoties ziemai, tāpēc tautasdziesmās lasāms par tādu Miesmeti. Ūsiņš gādāja par zirgiem vasarā, bet Mārtiņš – ziemā. Ar šo dienu sākas budēļi un gads atkal jau iet no jauna.